Kristus darba svētība

Līdz pat pasaules galam uz šīs zemes nemitēsies pirkšana un pārdošana. “Vērtīgs pirkums” – tā mēs sakām, kad esam ieguvuši kaut ko mums ļoti svarīgu un vajadzīgu. Reizēm mums nākas izpirkt to, ko esam ieķīlājuši. Šķiet, ka dārgākais, ko šajā pasaulē var pirkt un pārdot, ir pats cilvēks. Mūsdienās gan tas vairs nav īsti likumīgi, bet tāpat turpinās dažādos veidos. Tāpēc mums nemaz nav tik grūti saprast, kas Bībelē teikts par “cilvēku tirdzniecību”, kur mēs esam šī pērkamā prece, bet pircējs un maksātājs ir pats Dievs. Tomēr problēmas rada mūsu samaitātās sirds izpratne par savu stāvokli Dieva priekšā. Mēdz teikt, ka to, ko nevar nopirkt par naudu, var nopirkt par lielu naudu. Citiem vārdiem sakot, visam ir sava cena. Tātad: ja Dievs vispār eksistē un mēs esam Viņam kaut ko parādā, gan jau mēs kaut kā samaksāsim, kaut kā Viņu uzpirksim vai piekrāpsim. Bet vai tiešām tā ir, vai mums maz ir ko maksāt un vai Dievam pietiek ar tiem grašiem, ko mēs gribētu Viņam atmest? Continue reading

Posted in Teoloģija | Tagged , , | Leave a comment

Svētuma meklējumos (10. turpinājums)


Pēdējā laikā tas ir bijis galvenokārt Karls Hols, kas ir deklarējis, ka Dieva piedodošo rīcību no tikumiskā aspekta mēs nevaram pienācīgi pamatot tikai ar to vien, ka vietnieciskās gandarīšanas izpratnē atsaucamies uz propter Christum[1]. Drīzāk gan ir tā, ka Dievs, kuram sākums un gals sakrīt neatkarīgi no laika, taisnošanas aktā jau iepriekš paredz Sevis padarīto galīgo cilvēka attaisnošanu, un, pamatojoties uz šo iepriekš paredzēto piepildījuma mērķi, Viņš tagad, tikai tīri analītiski, attaisno grēcinieku, lai no Sava svētuma, kas ienīst grēku, Viņam nebūtu jādod prom kas vairāk. Tas nav mūsu uzdevums šeit vēlreiz izskaidrot to, kādā mērā šīs domas no tīri vēsturiskā aspekta mēs tiešām varam piedēvēt Lutera teoloģijai. Šajā sakarā ļoti pamatīgi no zinātniskā aspekta šķēpi jau ir lauzti[2]. Mums attiecībā uz evaņģēlisko taisnošanas mācību svarīgs šeit ir tikai šo uzstādījumu sistemātiskais pielietojums. Kā tas bieži notiek, tad arī šeit, no principiāla skatupunkta raugoties, ir iespējams tas, ka uz šā jautājuma nostādnes vēsturisko saturu krīt kāda skaidrojoša gaisma[3].
Continue reading

Posted in Teoloģija | Tagged , , , , , , , , , | Leave a comment

Samuēls spriež tiesu pār Israēlu


1.Samuēla grāmatas 7. nodaļa

Pēc ilgām cīņām un kariem ar filstiešiem, pēc veselas nelaimju virknes, jo Tā Kunga Vecās Derības šķirsts it kā tāds karsts kartupelis tika grūstīts un ķerstīts no vienām rokām otrās – visbeidzot visu svētumu svētums atrada pagaidu mājas vietu Kirjat-Jeārimā netālu no Jeruzālemes Abinadaba namā, kur viņa dēlu Ēleāzaru īpaši iesvētīja Derības šķirsta apkalpošanai.

Palūkosimies uz brīdi atpakaļ: kas tad bija noticis, ka svētības, Dieva vadības un aizsardzības Derības šķirsts bija pārvērties it kā grieķu mitoloģijas Pandoras lādē, no kuras laukā bira nelaime pēc nelaimes, posts, sērgas un nāve.

Un noticis bija tā, ka suverēno patvaldnieku Dievu To Kungu un Viņa svētā miera līguma liecību – Derības šķirstu gan israēlieši, gan filistieši bija mēģinājuši pakļaut savām vajadzībām un vēlmēm. Tas bija un ir vēl joprojām, gribas teikt, cilvēku trakums, ka cilvēki iedomājas, ka Dievs ir devis sevi viņu rokās kā spēku, ko lietot savu vēlmju un sapņu piepildīšanai.
Continue reading

Posted in Bībeles studijas | Tagged , , , , , , , | Leave a comment

Galda runas


Mans Kungs Kristus

Es esmu savedis kopā Kristu un pāvestu, tādēļ tālāk vairs ne par ko neraizējos. Kaut arī es nonāku lielos sarežģījumos un tieku visādi spaidīts, mani tas tomēr neuztrauc; ja arī es šai cīņā aiziešu bojā, Kristus to turpinās un pabeigs.

Es, doktors Luters, negribu pazīt nevienu citu Dievu kā tikai to, kas piesists krustā, Jēzu Kristu, Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu.

Tāda prasme piemīt tikai kristiešiem, proti, ka es novēršos no sava grēka un negribu par to neko zināt, bet raugos tikai uz Kristus taisnību, būdams pārliecināts, ka Kristus dievbijība, nopelns, nevainība un svētums ir mani tikpat droši, kā zinu to, ka šī miesa ir mana. Es dzīvoju, mirstu un aizeju, paļaudamies uz Viņu; jo Viņš par mums ir miris un atkal augšāmcēlies. Es neesmu dievbijīgs, bet Kristus ir dievbijīgs. Viņa vārdā es tieku kristīts, saņemu Svēto sakramentu, mācos katehismu. Viņš rūpējas par mums, tikai mums Viņam jāuzticas. Mani pārsteidz tas, ka pats nespēju paļauties uz šo mācību; par to es ienīstu pats sevi, lai gan visi mani mācekļi domā, ka zina to no “a” līdz “z”.

Manā sirdī valda – un tā tam arī jābūt – tikai šis viens vienīgais artikuls, proti, ticība manam mīļajam Kungam Kristum, kas ir iesākums, vidus un noslēgums visām manām garīgajām domām, visām pārdomām par Dievu, kādas vien man var būt dienā un naktī. Tomēr es jūtu, ka no šīs neaptveramās, bezgalīgās gudrības augstuma, dziļuma un plašuma tik tikko spēju satvert kādu niecīgu daļu, jo – no šīs brīnišķīgākās, bagātīgākās dārgumu krātuves esmu spējis paņemt un celt gaismā tikai dažas mazas kripatiņas.

Kungs, es esmu Tavs grēks, Tu esi mana taisnība, tādēļ es esmu priecīgs un bezbailīgi triumfēju. Jo mans grēks nepārsniedz Tavu taisnību, un Tava taisnība neļauj man būt, nedz palikt grēciniekam. Slavēts esi Tu, Kungs, uzticamais Dievs, mūžībā! Āmen.
Continue reading

Posted in No Dr. M. Lutera | Tagged , , , , , | Leave a comment

Par Kristus taisnības pielīdzināšanu grēciniekam


Ja prezidents ir nolēmis pasludināt amnestiju, bet nedara to visiem zināmu caur saviem darbiniekiem, tad ieslodzītajiem no tā nav nekāda labuma. Tādēļ Dievs izsūtīja apustuļus, un Pāvila Antiohijā sacītie vārdi ir turpinājuši skanēt gadsimtiem ilgi: “Caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana.” (Ap. d. 13:38) Jo: “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2. Kor. 5:19) Cietuma vārti ir atvērti. Dieva vēstneši stāv durvju priekšā un sauc cietumniekiem: “Nāciet laukā!” (Jes. 49:9; 61:1; Lk. 4:18-21) Dievs nav vainīgs pie tā, ka kādam cietums ir mīļāks un viņš tajā paliek. Tas, kas uzklausa Dieva vēsti un nāk ārā no cietuma, ir brīvs. Kristus pilnīgās gandarīšanas dēļ Dievs viņu uzskata par attaisnotu.
Continue reading

Posted in Teoloģija | Tagged , , , , , , | Leave a comment

Melhisedeks un viņa priesterība


Pirms runājam par Melhisedeku un viņa priesterību, mums īsi jāatbild uz jautājumu: Kādēļ Vēstules ebrejiem autors savai argumentācijai ir izvēlējies tieši Melhisedeka personu? Atbilde varētu būt diezgan vienkārša, proti, bija jūdi, kuri apgalvoja, ka Jēzus nevarēja būt nedz priesteris, nedz vēl jo vairāk augstais priesteris, jo Viņš bija no Jūdas, nevis Levija cilts, no kuras nāca aroniskā priesterība. Vēstules ebrejiem autors apgalvo, ka Melhisedeks bija Dieva priesteris, kaut arī viņš nebija no Levija cilts un pat ne jūds. Vēstules autors ne tikai apgalvo, ka Melhisedeks nenāca no Levija cilts, bet arī, ka viņš bija pārāks par levītiskās līnijas priesteriem. Lai pamatotu savu domu, ka Jēzus priesterība bija Melhisedeka priesterība, vēstules autors citē 110. psalma 4. pantu – mesiānisku pravietojumu, kurā sacīts, ka Mesija būs priesteris pēc Melhisedeka kārtas. Tā kā Jēzus priesterība ir pēc Melhisedeka kārtas, levītiskā priesterība Viņam nav vajadzīga, jo kā Melhisedekam, tā Jēzum ir pārāka priesterība par levītisko. Pierādīdams, ka ārpus levītiskās priesterības pastāv cita – Melhisedeka, kas saskaņā ar pašu bauslību nomainīs levītisko, vēstules autors atklāj gan Jēzus priesterības īstumu, gan to, ka šai pārmaiņai priesterībā sev līdzi jānes Mozus bauslības atmešana. Tagad pievērsīsimies Melhisedeka personai.
Continue reading

Posted in Teoloģija | Tagged , , , , , , | Leave a comment

Pēteris, Kornēlijs un viss viņa nams

Pēdējo reizi mēs šķīrāmies brīdī, kad Pēteris, aizvien vēl atrazdamies uz nama jumta, pārdomāja tikko redzēto vīziju. Domājams, ka Pēteris šajā brīdī atcerējās Jēzus vārdus par ēdienu, proti, ka ne jau ēdiens apgāna cilvēku, bet gan vārdi un domas. Mēs, protams, nevaram būt pārliecināti, ka tiešām šādas pārdomas varētu raisīties apustulī, bet mēs nevaram arī noliegt, ka tā tas nevarētu būt. Uz pēdējo iespējamību vedina arī turpmākie notikumi, par kuriem mēs arī pārdomāsim tagad, mēģinot nonākt pie zināmiem secinājumiem.
Continue reading

Posted in Bībeles studijas | Tagged , , , , , | Leave a comment

Mūžīgā riņķa deja Latvijas politikā


Aigara Dāboliņa saruna ar Arti Pabriku, Saeimas deputātu bijušo LR Ārlietu ministru, nevalstiskās organizācijas Cita politika organizatoru.

Latvijas politikā kopš Tautas frontes laikiem ir palicis kaut kas nenokārtots — kaut kas tajā no sākta gala ir bijis nepatiess, un TAS velkas mums līdzi visu šo laiku: Atmoda gan izdevās, bet pie varas atgriezās būtībā tie paši, kas bija vareni arī kādreiz: okupācijas režīma nomenklatūra. Dziesmotās revolūcijas gaitā daudzi no viņiem ar nacionālām zīmotnēm pie krūtīm iespraucās demonstrantu ierindās. Bija dīvaini uz to raudzīties… Viņus taču vajadzēja trenkt projām, bet tomēr nepatrencām. Atstājām un teicām: „Lai taču nāk, lai dzied kopā ar mums!” Sirdsapziņa gan ierunājās: – tas ir bīstami, viņu nodomi nevar būt tīri, jo viņi taču pavisam nesen lielā pārliecībā dziedāja citu dziesmu. Taču cilvēki nav jāmāca apklusināt sirdsapziņu… Un vai tad viņi arī nevarētu mainīties? Un mainījās: noņēma sarkanbaltsarkanās zīmotnītes un pārģērbās stilīgos uzvalkos. Drīz vien viņi pacēlās spārnos – kā ar privāto lidmašīnu ieskrējienā pa varas skrejceļu, atstājot kaut kur tālu, tālu zem sevis uztrauktās masas. „Ak, šie šakāļi…, ko viņi tur gaudo?” tā dzird viņus tagad sakām. „Sliktas kārtis iekritušas, tagad gribas tās pārdalīt un dabūt to, ko paši negribēja ņemt savā laikā? Varu atpakaļ gribat? Ha, ha, ha!”. „Mēs bijām vareni un būsim vareni” — šie slavenā kino oligarha Cepļa kunga vārdi ir kļuvuši liktenīgi Latvijas brīvības vēsturei. Ceplis ir kļuvis par mūsdienu Latvijas politikas sindromu: mainās tikai kulītes, bet vēži, resp. Cepļi, tie paši. Cepļa kunga vai viņam radniecīgo nenorietošā varenība ir „mūžīgā riņķa deja” Latvijas politikā. Vai no tās vispār var izrauties? Par to šī saruna ar Arti Pabriku.
Continue reading

Posted in Intervijas | Tagged , , , | Leave a comment

Bez latviešiem nevar nemaz…


Anšlavs Eglītis sava romāna „Es nebiju varonis” nobeigumā kodolīgi un asprātīgi rezumē attiecības ar savu tautu, kad liek savam varonim Rainim Ozolājam nopūsties, „Kā zināms – ar latviešiem ir grūti, bet bez viņiem nevar nemaz…”

Šī patiesīgā atziņa mudina arī mani izsacīt savas domas un jūtas par mūsu tautu. Īpaši jau tādēļ, ka pēdējos gados daudziem nozīmīgs ir kļuvis jautājums: doties prom no savas tēvzemes vai palikt? Saistīt dzīvi ar savu latviešu tautu vai meklēt laimi citur? Lai pārdomātu mūsdienu latvietības vērtību un vietu pasaulē, ielūkosimies latviskā patriotisma vēsturē.
Continue reading

Posted in Pārdomas | Tagged , , | Leave a comment

Latvieša daba

No pāris gaddesmitiem [1710-1740] savākti dati nedod iespēju galīgi un pilnīgi noskaidrot latviešu zemnieku dabas pazīmes. Taču viņu toreizējā rīcība un svešzemnieku spriedumi par viņiem ļauj izdarīt zināmus secinājumus šai virzienā.*

Continue reading

Posted in Vēsture | Tagged , , , , | Leave a comment

Zvaigznes dienas sprediķis


“Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.” (Mt. 2:1-11)
Continue reading

Posted in Sprediķis | Tagged , , , , , , | Leave a comment