Mūsu dzīve – mums piešķirtais esamības laiks šajā pasaulē. Kas ir šī dzīve, kāds ir tās mērķis? Varbūt šāda mērķa nemaz nav? Varbūt dzīve ir tikai mirkļa uzplaiksnījums neaptveramās un neizprotamās esamības virzībā pretī nezināmajam? Varbūt ir pilnīgi vienalga, kas ar mani šajā dzīvē notiek? Varbūt vienīgais atskaites punkts šajā spēlē, ko sauc par dzīvi, esmu tikai es pats un tas, kā es jūtos, tas, kas man patīk vai nepatīk? Šādu jautājumu, kas vērsti uz mūsu dzīves jeb esamības dziļāku izpratni, ir daudz. Tomēr, uzdodot ikvienu no šiem jautājumiem, mēs jau pašā sākumā it kā apmulstam un saprotam, ka noteiktas, skaidras un pareizas atbildes diezin vai vispār būs iespējams atrast. Tādēļ lielākā daļa cilvēku par dzīvi saka, ka tā ir neizdibināma, sarežģīta un nesaprotama mīkla, kas ar cilvēka gudrību vien laikam nav atminama. „Un arvien, kad es centos izdibināt dziļākās gudrības pamatus un novēroju visu rosību, kas norisinās zemes virsū, es esmu par dievišķās varas izpausmi atzinis, ka cilvēks, ja arī viņš savām acīm neatvēlētu ne mirkli atpūtas ne dienu, ne nakti, tomēr nespēj izdibināt to varu, kas pastāv zem saules, un cilvēks, neraugoties uz visu piepūli, ar kādu viņš cenšas to izdibināt, taču to izdibināt nespēj. Un, pat ja gudrais iedomājas sevi to izdibināt spējam, patiesībā viņš izdibināt to nespēj”. (Sal. māc. 8:16-17) Šie patiesie vārdi pieder visu laiku gudrākajam vīram – ķēniņam Salamanam. Cilvēkam pašam ar saviem spēkiem nav lemts izprast savas esamības noslēpumu, atrast savas dzīves jēgu un piepildījumu. Paliek tikai sāpīgais jautājums: Ko darīt, kā dzīvot? Jo jādzīvo tomēr ir – vai nu mēs to gribam, vai negribam, patīk mums tas vai nepatīk.
Continue reading →
Japāna ir apbrīnojama zeme. Tokijā, kurā kopā ar piepilsētām ir 12 miljoni iedzīvotāju, ir tikpat kā neiespējami uzskriet kādam uz ielas vai metro, kaut arī kustība ir tāda kā skudru pūznī. Cilvēciski raugoties, tur ir perfekta sabiedrība, noziedzības tikpat kā nemaz, visur valda savstarpēja cieņa. Tomēr šķiet, ka visa šī kārtība un labklājība ir balstīta lielās bailēs. Bailēs izdarīt ko tādu, kas apdraudētu šo perfekti funkcionējošo “Šveices pulksteni”. Jo tas nozīmētu pārējās sabiedrības nosodījumu, ko neviens nevēlas piedzīvot. Kaut arī ir smaidīgi, japāņi it nemaz nav atvērti svešiniekiem. Tā ir kā sevī noslēgta pasaule, kurā bez uzaicinājuma ielauzties ir neiespējami. Tādēļ pretēji Eiropas un Amerikas metropolēm, Tokijā neredz dievnamu torņus ar krustiem galā, jo kristīgās baznīcas šeit ir liels retums. Un tomēr – kristieši pasaulē ir uzņēmušies šo šķietami neiespējamo misiju: sludināt Evaņģēliju Japānā.
Continue reading →
Svētceļnieka dziesma. No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi: “Ak Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas skaļās nopūtas!” Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv? Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas. Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Israēl, ceri uz To Kungu! Jo Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība. Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem. (Ps. 130)
Continue reading →
1. Samuēla grāmatas 5. un 6. nodaļa
Grēcīga cilvēka saskarsme ar svēto Dievu nav nekāds joks! Šo patiesību jo skarbi piedzīvoja priesteris Ēlis un viņa dēli. (1.Sam. 2:22–36) Šo patiesību piedzīvoja arī visa Israēla tauta karā ar filistiešiem, kad izmisuma brīdī tā centās izmantot Dieva Derības šķirstu kā savas veiksmes talismans. Continue reading →
Pēdējais šā paša sakramenta gūsts ir pats bezdievīgākais un nelietīgākais tā izkropļojums, kas novedis pie tā, ka šodien baznīcā nav plašāk izplatīta un ar lielāku pārliecību pausta uzskata kā tas, ka mise ir labs darbs un upuris. Šis izkropļojums kā liels vilnis sev līdzi atnesis citas nelietības, tā kā ticība sakramentam jau pilnībā izzudusi un svētais sakraments ticis pārvērsts par vienu vienīgu tirgošanos, tirgus placi un peļņu nesošu darījumu. Tādējādi baznīcā pārdod un pērk līdzdalību[1], brālības[2], aizlūgumus, nopelnus, gadskārtas[3], piemiņas dienas[4] un tamlīdzīgu preci, to tirgo un maina pret citu preci, un no tā barojas visi priesteri un mūki. Continue reading →
Kontrasts starp Evaņģēliju un ārpus kristietības pastāvošajiem cilvēku centieniem sevi pestīt un darīt svētus jo īpaši skaidrs kļūst tad, ja ieklausāmies apustuļu vēstījumā. Jau iepriekš tika norādīts uz to, ka it visur, kur apustuļi devās savos misijas ceļojumos, tie sastapās ar cilvēku milzīgu vēlēšanos pašiem sevi darīt svētus un pilnīgus. Būdami jūdi, apustuļi jaunībā vai nu tiešā, vai pastarpinātā veidā bija ietekmējušies no tās tikumiski stingrās un bauslībā noteiktās nopietnības, kas piemita tādiem viņu lielajiem skolotājiem kā, piemēram, Hilēlam, Šamajam un Gamaliēlam. Moderno pilsētu netīrībā tie redzēja, kā pēc dievišķas pilnības tiecās stoiķu un neopitagoriešu skolas, kuras nodarbojās ar askētisku pašaudzināšanu. Blakus tām apkārt staigāja ceļojošie morāles un filozofijas sprediķotāji, kuri sludināja nepieciešamību pēc jaunas ētiskas reformas, bet Romā Cēzars, savas varas pārņemts, ļaudīm lika sevi godāt par pasaules pestītāju. Neskaitāmi daudz kultu, izraisot asas un spēcīgas izjūtas, uzkurinot erotisku kaisli vai arī, piedāvājot dvēseli attīrošas iesvētības un rituālus, gādāja par to, lai ļaudis saņemtu pārdabiskus spēkus un mistiskā veidā tuvotos dievišķajam. Šo tieksmi pēc pārdabiskās atziņas, no kuras nespēja izvairīties arī jūdi, apmierināja bagāta mitoloģija, kas persiešu Mitras kultā bija duālistiska, bet Aleksandrijas gudrības skolā monistiska[1]. Continue reading →
Kā cilvēki zaimo Dievu? Protams, ar ateismu visdažādākajās tā formās, taču ne tikai ar to, bet arī ar pārprastu un paštaisnumā balstītu reliģiozitāti. Cilvēks Dievu zaimo arī ar augsto pilsoniskās morāles novērtējumu, kad tā sauktais pilsoniskais taisnīgums (paklausība likumiem, godprātīga pilsoņa pienākumu pildīšana, augsti morāles un tikumu standarti) tiek svērts, mērīts un galu galā arī nominēts kā pietiekams jeb attaisnojošs Dieva acīs. Continue reading →
Cilvēki pulcējas ap idejām, vadoņiem, sabiedriskiem fenomeniem, kultūru un tradīcijām, sociālām un politiskām institūcijām, attīstības programmām, projektiem, interešu grupām, pūļa elkiem, sporta notikumiem, popzvaigznēm, izkāpinātām emocijām, dažādām spriedzes mazināšanas metodēm, elitāriem klubiem, biezu naudas koncentrāciju, dažāda līmeņa varām un administrācijām, megapolēm, klusām lauku ainavām, ekstrēmu dzīvības risku kustībām, grūti pārvaramām kalnu grēdām, vētru plosītiem ūdens klajumiem, visbeidzot ap noziedzīgo pasauli, apdullināšanās industriju, prostitūciju un vardarbību. Cilvēki pulcējas vēl ap daudz ko, ko nosaukt, grupēt un klasificēt varētu vēl un vēl. Continue reading →
Gandrīz vienlaikus ar Kornēlija vīziju notika vēl kāda līdzīga parādīšanās vīzijas veidā apmēram divu dienu gājuma attālumā no Cēzarejas, kur dzīvoja Kornēlijs, šis romiešu centurions. Šoreiz liecinieks šiem notikumiem bija apustulis Pēteris, kas aizvien vēl atradās Jopē ādmiņa Sīmaņa mājā. Lai gan abas šīs vīzijas viena no otras atšķiras, tomēr to ietekmei uz katru no šiem vīriem bija kas līdzīgs: centurions, šis drosmīgais karavīrs, bija pārbijies, bet Pēteris – pilnīgi samulsis. Continue reading →
Līdz pat pasaules galam uz šīs zemes nemitēsies pirkšana un pārdošana. “Vērtīgs pirkums” – tā mēs sakām, kad esam ieguvuši kaut ko mums ļoti svarīgu un vajadzīgu. Reizēm mums nākas izpirkt to, ko esam ieķīlājuši. Šķiet, ka dārgākais, ko šajā pasaulē var pirkt un pārdot, ir pats cilvēks. Mūsdienās gan tas vairs nav īsti likumīgi, bet tāpat turpinās dažādos veidos. Tāpēc mums nemaz nav tik grūti saprast, kas Bībelē teikts par “cilvēku tirdzniecību”, kur mēs esam šī pērkamā prece, bet pircējs un maksātājs ir pats Dievs. Tomēr problēmas rada mūsu samaitātās sirds izpratne par savu stāvokli Dieva priekšā. Mēdz teikt, ka to, ko nevar nopirkt par naudu, var nopirkt par lielu naudu. Citiem vārdiem sakot, visam ir sava cena. Tātad: ja Dievs vispār eksistē un mēs esam Viņam kaut ko parādā, gan jau mēs kaut kā samaksāsim, kaut kā Viņu uzpirksim vai piekrāpsim. Bet vai tiešām tā ir, vai mums maz ir ko maksāt un vai Dievam pietiek ar tiem grašiem, ko mēs gribētu Viņam atmest? Continue reading →
Posted in Teoloģija
|
Tagged Dievs, grēks, Kristus
|
Dieva vārds katrai dienai
Loading ...
