Ievads
Mūsu baznīca tāpat kā citas konfesionāli luteriskās baznīcas bieži tiek identificētas nevis saistībā ar uzticību Rakstiem un Luteriskajām ticības apliecībām, bet gan ar mācību par baznīcas sadraudzību. Lai gan mūsu pašu izpratnē šī mācība nav pati pirmā un galvenā doktrīna, jo luteriskā baznīca arvien par tādu ir uzskatījusi mācību par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā ticībā no Dieva žēlastības bez cilvēku darbiem. Taču tieši šeit parādās sadraudzības mācības ārkārtīgi lielā nozīme, jo tieši sadraudzības mācība ir tā, kas palīdz sargāt un uzturēt nesagrozītu mācību par grēcinieka taisnošanu. Tieši sadraudzības mācības ignorēšana vai pat pilnīga atmešana ir galvenokārt vainojama milzīgajā pagrimumā, kuru vērojam daudzās mūsdienu luteriskajās baznīcās. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ mums atkal un atkal no jauna jāatkārto šī Bībeles mācība un jāturpina tā mācīt savās draudzēs. Continue reading →
“Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. – Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena” (2.Kor 6: 1–2) Continue reading →
Kārtējās Baznīcas gada svētdienas sprediķa teksts nereti sākas it kā pusvārdā. Piemēram: “Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā..”, citā svētdienā – “Un, Viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens vecākais atnāca..” vai citreiz – “Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam..”. Tur visur kaut kas jau ir bijis priekšā, tam visam ir kaut kāds fons, nekas nenotiek, kā saka, tukšā vietā vai no zila gaisa. Un arī pirmajā Adventa svētdienā – lai nu kad, bet pašā jaunā Baznīcas gada sākumā – mēs lasām: “Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas..” (Mt. 21:1–9) Arī šeit mēs tiekam ielikti uzreiz notikuma vidū bez kādiem ievada paskaidrojumiem. Continue reading →
Loading ...
