Svētuma meklējumos (10. turpinājums)


Pēdējā laikā tas ir bijis galvenokārt Karls Hols, kas ir deklarējis, ka Dieva piedodošo rīcību no tikumiskā aspekta mēs nevaram pienācīgi pamatot tikai ar to vien, ka vietnieciskās gandarīšanas izpratnē atsaucamies uz propter Christum[1]. Drīzāk gan ir tā, ka Dievs, kuram sākums un gals sakrīt neatkarīgi no laika, taisnošanas aktā jau iepriekš paredz Sevis padarīto galīgo cilvēka attaisnošanu, un, pamatojoties uz šo iepriekš paredzēto piepildījuma mērķi, Viņš tagad, tikai tīri analītiski, attaisno grēcinieku, lai no Sava svētuma, kas ienīst grēku, Viņam nebūtu jādod prom kas vairāk. Tas nav mūsu uzdevums šeit vēlreiz izskaidrot to, kādā mērā šīs domas no tīri vēsturiskā aspekta mēs tiešām varam piedēvēt Lutera teoloģijai. Šajā sakarā ļoti pamatīgi no zinātniskā aspekta šķēpi jau ir lauzti[2]. Mums attiecībā uz evaņģēlisko taisnošanas mācību svarīgs šeit ir tikai šo uzstādījumu sistemātiskais pielietojums. Kā tas bieži notiek, tad arī šeit, no principiāla skatupunkta raugoties, ir iespējams tas, ka uz šā jautājuma nostādnes vēsturisko saturu krīt kāda skaidrojoša gaisma[3].
Turpināt Svētuma meklējumos (10. turpinājums) lasīšanu

Samuēls spriež tiesu pār Israēlu


1.Samuēla grāmatas 7. nodaļa

Pēc ilgām cīņām un kariem ar filstiešiem, pēc veselas nelaimju virknes, jo Tā Kunga Vecās Derības šķirsts it kā tāds karsts kartupelis tika grūstīts un ķerstīts no vienām rokām otrās – visbeidzot visu svētumu svētums atrada pagaidu mājas vietu Kirjat-Jeārimā netālu no Jeruzālemes Abinadaba namā, kur viņa dēlu Ēleāzaru īpaši iesvētīja Derības šķirsta apkalpošanai.

Palūkosimies uz brīdi atpakaļ: kas tad bija noticis, ka svētības, Dieva vadības un aizsardzības Derības šķirsts bija pārvērties it kā grieķu mitoloģijas Pandoras lādē, no kuras laukā bira nelaime pēc nelaimes, posts, sērgas un nāve.

Un noticis bija tā, ka suverēno patvaldnieku Dievu To Kungu un Viņa svētā miera līguma liecību – Derības šķirstu gan israēlieši, gan filistieši bija mēģinājuši pakļaut savām vajadzībām un vēlmēm. Tas bija un ir vēl joprojām, gribas teikt, cilvēku trakums, ka cilvēki iedomājas, ka Dievs ir devis sevi viņu rokās kā spēku, ko lietot savu vēlmju un sapņu piepildīšanai.
Turpināt Samuēls spriež tiesu pār Israēlu lasīšanu

Dzīves metamorfozes


Mūsu dzīve – mums piešķirtais esamības laiks šajā pasaulē. Kas ir šī dzīve, kāds ir tās mērķis? Varbūt šāda mērķa nemaz nav? Varbūt dzīve ir tikai mirkļa uzplaiksnījums neaptveramās un neizprotamās esamības virzībā pretī nezināmajam? Varbūt ir pilnīgi vienalga, kas ar mani šajā dzīvē notiek? Varbūt vienīgais atskaites punkts šajā spēlē, ko sauc par dzīvi, esmu tikai es pats un tas, kā es jūtos, tas, kas man patīk vai nepatīk? Šādu jautājumu, kas vērsti uz mūsu dzīves jeb esamības dziļāku izpratni, ir daudz. Tomēr, uzdodot ikvienu no šiem jautājumiem, mēs jau pašā sākumā it kā apmulstam un saprotam, ka noteiktas, skaidras un pareizas atbildes diezin vai vispār būs iespējams atrast. Tādēļ lielākā daļa cilvēku par dzīvi saka, ka tā ir neizdibināma, sarežģīta un nesaprotama mīkla, kas ar cilvēka gudrību vien laikam nav atminama. „Un arvien, kad es centos izdibināt dziļākās gudrības pamatus un novēroju visu rosību, kas norisinās zemes virsū, es esmu par dievišķās varas izpausmi atzinis, ka cilvēks, ja arī viņš savām acīm neatvēlētu ne mirkli atpūtas ne dienu, ne nakti, tomēr nespēj izdibināt to varu, kas pastāv zem saules, un cilvēks, neraugoties uz visu piepūli, ar kādu viņš cenšas to izdibināt, taču to izdibināt nespēj. Un, pat ja gudrais iedomājas sevi to izdibināt spējam, patiesībā viņš izdibināt to nespēj”. (Sal. māc. 8:16-17) Šie patiesie vārdi pieder visu laiku gudrākajam vīram – ķēniņam Salamanam. Cilvēkam pašam ar saviem spēkiem nav lemts izprast savas esamības noslēpumu, atrast savas dzīves jēgu un piepildījumu. Paliek tikai sāpīgais jautājums: Ko darīt, kā dzīvot? Jo jādzīvo tomēr ir – vai nu mēs to gribam, vai negribam, patīk mums tas vai nepatīk.
Turpināt Dzīves metamorfozes lasīšanu