Svētuma meklējumos (10. turpinājums)


Pēdējā laikā tas ir bijis galvenokārt Karls Hols, kas ir deklarējis, ka Dieva piedodošo rīcību no tikumiskā aspekta mēs nevaram pienācīgi pamatot tikai ar to vien, ka vietnieciskās gandarīšanas izpratnē atsaucamies uz propter Christum[1]. Drīzāk gan ir tā, ka Dievs, kuram sākums un gals sakrīt neatkarīgi no laika, taisnošanas aktā jau iepriekš paredz Sevis padarīto galīgo cilvēka attaisnošanu, un, pamatojoties uz šo iepriekš paredzēto piepildījuma mērķi, Viņš tagad, tikai tīri analītiski, attaisno grēcinieku, lai no Sava svētuma, kas ienīst grēku, Viņam nebūtu jādod prom kas vairāk. Tas nav mūsu uzdevums šeit vēlreiz izskaidrot to, kādā mērā šīs domas no tīri vēsturiskā aspekta mēs tiešām varam piedēvēt Lutera teoloģijai. Šajā sakarā ļoti pamatīgi no zinātniskā aspekta šķēpi jau ir lauzti[2]. Mums attiecībā uz evaņģēlisko taisnošanas mācību svarīgs šeit ir tikai šo uzstādījumu sistemātiskais pielietojums. Kā tas bieži notiek, tad arī šeit, no principiāla skatupunkta raugoties, ir iespējams tas, ka uz šā jautājuma nostādnes vēsturisko saturu krīt kāda skaidrojoša gaisma[3].
Turpināt Svētuma meklējumos (10. turpinājums) lasīšanu

Samuēls spriež tiesu pār Israēlu


1.Samuēla grāmatas 7. nodaļa

Pēc ilgām cīņām un kariem ar filstiešiem, pēc veselas nelaimju virknes, jo Tā Kunga Vecās Derības šķirsts it kā tāds karsts kartupelis tika grūstīts un ķerstīts no vienām rokām otrās – visbeidzot visu svētumu svētums atrada pagaidu mājas vietu Kirjat-Jeārimā netālu no Jeruzālemes Abinadaba namā, kur viņa dēlu Ēleāzaru īpaši iesvētīja Derības šķirsta apkalpošanai.

Palūkosimies uz brīdi atpakaļ: kas tad bija noticis, ka svētības, Dieva vadības un aizsardzības Derības šķirsts bija pārvērties it kā grieķu mitoloģijas Pandoras lādē, no kuras laukā bira nelaime pēc nelaimes, posts, sērgas un nāve.

Un noticis bija tā, ka suverēno patvaldnieku Dievu To Kungu un Viņa svētā miera līguma liecību – Derības šķirstu gan israēlieši, gan filistieši bija mēģinājuši pakļaut savām vajadzībām un vēlmēm. Tas bija un ir vēl joprojām, gribas teikt, cilvēku trakums, ka cilvēki iedomājas, ka Dievs ir devis sevi viņu rokās kā spēku, ko lietot savu vēlmju un sapņu piepildīšanai.
Turpināt Samuēls spriež tiesu pār Israēlu lasīšanu

Galda runas


Mans Kungs Kristus

Es esmu savedis kopā Kristu un pāvestu, tādēļ tālāk vairs ne par ko neraizējos. Kaut arī es nonāku lielos sarežģījumos un tieku visādi spaidīts, mani tas tomēr neuztrauc; ja arī es šai cīņā aiziešu bojā, Kristus to turpinās un pabeigs.

Es, doktors Luters, negribu pazīt nevienu citu Dievu kā tikai to, kas piesists krustā, Jēzu Kristu, Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu.

Tāda prasme piemīt tikai kristiešiem, proti, ka es novēršos no sava grēka un negribu par to neko zināt, bet raugos tikai uz Kristus taisnību, būdams pārliecināts, ka Kristus dievbijība, nopelns, nevainība un svētums ir mani tikpat droši, kā zinu to, ka šī miesa ir mana. Es dzīvoju, mirstu un aizeju, paļaudamies uz Viņu; jo Viņš par mums ir miris un atkal augšāmcēlies. Es neesmu dievbijīgs, bet Kristus ir dievbijīgs. Viņa vārdā es tieku kristīts, saņemu Svēto sakramentu, mācos katehismu. Viņš rūpējas par mums, tikai mums Viņam jāuzticas. Mani pārsteidz tas, ka pats nespēju paļauties uz šo mācību; par to es ienīstu pats sevi, lai gan visi mani mācekļi domā, ka zina to no “a” līdz “z”.

Manā sirdī valda – un tā tam arī jābūt – tikai šis viens vienīgais artikuls, proti, ticība manam mīļajam Kungam Kristum, kas ir iesākums, vidus un noslēgums visām manām garīgajām domām, visām pārdomām par Dievu, kādas vien man var būt dienā un naktī. Tomēr es jūtu, ka no šīs neaptveramās, bezgalīgās gudrības augstuma, dziļuma un plašuma tik tikko spēju satvert kādu niecīgu daļu, jo – no šīs brīnišķīgākās, bagātīgākās dārgumu krātuves esmu spējis paņemt un celt gaismā tikai dažas mazas kripatiņas.

Kungs, es esmu Tavs grēks, Tu esi mana taisnība, tādēļ es esmu priecīgs un bezbailīgi triumfēju. Jo mans grēks nepārsniedz Tavu taisnību, un Tava taisnība neļauj man būt, nedz palikt grēciniekam. Slavēts esi Tu, Kungs, uzticamais Dievs, mūžībā! Āmen.
Turpināt Galda runas lasīšanu

Par Kristus taisnības pielīdzināšanu grēciniekam


Ja prezidents ir nolēmis pasludināt amnestiju, bet nedara to visiem zināmu caur saviem darbiniekiem, tad ieslodzītajiem no tā nav nekāda labuma. Tādēļ Dievs izsūtīja apustuļus, un Pāvila Antiohijā sacītie vārdi ir turpinājuši skanēt gadsimtiem ilgi: “Caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana.” (Ap. d. 13:38) Jo: “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” (2. Kor. 5:19) Cietuma vārti ir atvērti. Dieva vēstneši stāv durvju priekšā un sauc cietumniekiem: “Nāciet laukā!” (Jes. 49:9; 61:1; Lk. 4:18-21) Dievs nav vainīgs pie tā, ka kādam cietums ir mīļāks un viņš tajā paliek. Tas, kas uzklausa Dieva vēsti un nāk ārā no cietuma, ir brīvs. Kristus pilnīgās gandarīšanas dēļ Dievs viņu uzskata par attaisnotu.
Turpināt Par Kristus taisnības pielīdzināšanu grēciniekam lasīšanu

Melhisedeks un viņa priesterība


Pirms runājam par Melhisedeku un viņa priesterību, mums īsi jāatbild uz jautājumu: Kādēļ Vēstules ebrejiem autors savai argumentācijai ir izvēlējies tieši Melhisedeka personu? Atbilde varētu būt diezgan vienkārša, proti, bija jūdi, kuri apgalvoja, ka Jēzus nevarēja būt nedz priesteris, nedz vēl jo vairāk augstais priesteris, jo Viņš bija no Jūdas, nevis Levija cilts, no kuras nāca aroniskā priesterība. Vēstules ebrejiem autors apgalvo, ka Melhisedeks bija Dieva priesteris, kaut arī viņš nebija no Levija cilts un pat ne jūds. Vēstules autors ne tikai apgalvo, ka Melhisedeks nenāca no Levija cilts, bet arī, ka viņš bija pārāks par levītiskās līnijas priesteriem. Lai pamatotu savu domu, ka Jēzus priesterība bija Melhisedeka priesterība, vēstules autors citē 110. psalma 4. pantu – mesiānisku pravietojumu, kurā sacīts, ka Mesija būs priesteris pēc Melhisedeka kārtas. Tā kā Jēzus priesterība ir pēc Melhisedeka kārtas, levītiskā priesterība Viņam nav vajadzīga, jo kā Melhisedekam, tā Jēzum ir pārāka priesterība par levītisko. Pierādīdams, ka ārpus levītiskās priesterības pastāv cita – Melhisedeka, kas saskaņā ar pašu bauslību nomainīs levītisko, vēstules autors atklāj gan Jēzus priesterības īstumu, gan to, ka šai pārmaiņai priesterībā sev līdzi jānes Mozus bauslības atmešana. Tagad pievērsīsimies Melhisedeka personai.
Turpināt Melhisedeks un viņa priesterība lasīšanu