Došanas un saņemšanas, miršanas un augšāmcelšanās ritms, kas aizsācies ar Kristību, turpinās grēksūdzē un absolūcijā. Lai gan mūsdienās grēksūdze un absolūcija visai reti tiek uzskatītas par sakramentiem, tās mums joprojām ir ļoti svarīgi un nepieciešami žēlastības līdzekļi.
Mācība par attaisnošanu ticībā izmainīja arī to, kā tika lietota grēksūdze un absolūcija. Cilvēkiem vairs nevajadzēja domāt par to, vai viņi bija atcerējušies visus savus grēkus, pirms tie varēja tikt piedoti. Viņiem vairs nevajadzēja domāt par to, vai viņi savus grēkus nožēlojuši tādēļ, ka viņi bija darbojušies pret Dievu, vai tādēļ, ka baidījušies no Dieva soda. Viņiem vairs nevajadzēja domāt par to, vai viņi bija izpildījuši pietiekamu gandarīšanu, lai izvairītos no purgatorija. Tie, kas nāca uz grēksūdzi, nāca ticībā, — proti, viņi nāca dedzīgā cerībā saņemt grēku piedošanu.
Mazais katehisms piedāvā noderīgu kārtību privātai grēksūdzei (tā attiecas arī uz grēku atlaidi draudzes dievkalpojumā). Grēku sūdzētājs iet pie mācītāja tieši ar nolūku gūt grēku piedošanu. Šāds grēku sūdzētājs saka:
“Cienīgais mācītāj, es lūdzu jūs uzklausīt manu grēksūdzi un Dieva vietā pasludināt man grēku piedošanu.”
Pēc grēku izsūdzēšanas, kurā kristietis visus grēkus uztic Dievam, mācītājs pasludina:
“Lai tev notiek, kā tu tici. Mūsu Kunga Jēzus Kristus vietā un pēc Viņa pavēles es piedodu tev tavus grēkus Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen. Ej ar mieru!”
Tiek pasludināta grēku piedošana; ticība to dzird un kļūst iepriecināta.