“Svētajā Vakarēdienā Jēzus Kristus dāvā savu miesu un asinis – un Dieva mieru.”
Atceros, kā, zēns būdams, es nevarēju nolaist skatienu no marmora plāksnes uz mūsu baznīcas altāra ar zeltā iekaltiem vārdiem: “Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mt. 11:28).
Ko gan šie vārdi nozīmēja veselām paaudzēm nogurušu vīru un sievu, kas nāca uz šo Austrālijas lauku baznīcu, lai atspirdzinātos un gūtu spēkus jaunai nedēļai!
Tagad vecās koka baznīcas vietā paceļas moderna ķieģeļu ēka, un marmora plāksne ir pārvietota uz ieejas lieveni. Taču tā joprojām laipni sagaida visus, kas ienāk, aicinot tos pie altāra un tur sniegtajām dāvanām.
Un tas mums atgādina, ka Altāra sakraments nav domāts tiem, kas sevi uzskata par labiem un šķīstiem ar tīru sirdsapziņu. Tas drīzāk ir domāts “tiem, kas ir bēdīgi un grūtsirdīgi dēļ grēka, nāves bailēm un miesas un velna uzbrukumiem”. Mārtiņš Luters raksta Lielajā katehismā:
“Ja nu tu esi apgrūtināts un sajūti savu vājumu, nāc priecīgi pie Kristus, ļauj, lai Viņš tevi atvieglina un stiprina.”
Kādas dāvanas sniedz Svētais Vakarēdiens? Augsburgas ticības apliecības 10. artikuls skaidro:
“Par Tā Kunga Mielastu māca, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi klāt un tiek pasniegtas Tā Kunga Mielastā tiem, kuri to bauda.”