“Dievs ir mūsu problēma. Viņš ir arī mūsu Risinājums.”
Agri vai vēlu jebkuram godīgam ticīgam kristietim nāksies uzdot šo jautājumu. Iespējams, ka šis ir vissvarīgākais jautājums, ko mācītājam vai lajam uzdod tie, kas pēta kristietību. “Ko tā nozīmē? Kas ir šīs par kristietību dēvētās ticības pamatā?”
Līdzīgi jautājumi mūsdienās nodarbina daudzus cilvēkus, kas meklē dziļāku jēgu dzīvei un eksistencei, Dievam un cilvēcei. “Ko tā nozīmē?”
Tā, saskaņā ar Augsburgas ticības apliecības 4. artikulu, nozīmē:
“[..] ka cilvēki nevar tapt attaisnoti Dieva priekšā saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet tie bez jebkāda nopelna top attaisnoti Kristus dēļ ticībā, kad tie tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kurš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs atzīst unpieskaita par taisnību savā priekšā (Rom. 3-4).”
Lūk, šeit tiek aprakstīts par kristietību sauktās ticības pamats. Kristietība balstās un ir atkarīga tieši no tā. Tieši tas piešķir visam jēgu – mēs esam pasludināti par taisniem Dieva priekšā nevis mūsu pašu darbu vai nopelnu dēļ, bet vienīgi no Dieva žēlastības pret mums Kristus dēļ, kuru mēs saņemam ticībā.
Nedrīkst atstāt bez ievērības vārdus “Dieva priekšā”. Kristietība, pirmkārt, nozīmē mūsu dziļākās, vissvarīgākās problēmas aplūkošanu. Mācība par attaisnošanu apskata “Dieva problēmu” jeb “problēmu, kas ir Dievs”.