Augsburgas ticības apliecību sarakstīja Melanhtons, tuvs Lutera draugs un līdzstrādnieks, jo Luters pats toreiz nevarēja tur atrasties. Tā izveidota no veselas virknes iepriekš sagatavotu darbu, kuru autoru vidū ir pats Luters, un arī pašu ticības apliecību viņš atzina par labu. Augsburgas ticības apliecību sarakstīja vācu un latīņu valodā; abi teksti tika iesniegti ķeizaram un uzskatīti par līdzvērtīgiem, lai arī tradicionāli visi tulkojumi tiek veikti no latīņu valodas. Bieži tomēr ir tā, ka šie abi teksti paskaidro un papildina viens otru.
Ticības apliecībā ietilpst 28 artikuli. No 1. līdz ja 21. artikulam ir dots īss luteriskās ticības un mācības apkopojums. Šeit mēs atrodam visraksturīgākās mācības tēzes, un šī iemesla dēļ tā ir pati svarīgākā Augsburgas ticības apliecības daļa, tomēr arī pārējie 7 artikuli sevī satur daudz ko lietderīgu. Tā nu Augsburgas ticības apliecības priekšvārdā, kas ir adresēts ķeizaram, visi apakšā parakstījušies grib nodot “mūsu mācītāju un mūsu ticības apliecību kā šo mācību pēc Svētajiem Rakstiem un skaidrā. Dieva vārda”, ko viņi līdz šim mācījuši. Kristīgās ticības apliecinājums, kā mēs to atrodam Bībelē, ir tas, ko luterāņi ir vēlējušies šeit dot. Melanhtons pēc sava rakstura bija piesardzīgs vīrs. Viņš nevēlējās izaicināt pāvestību vairāk, nekā bija nepieciešams, un tādēļ viņš bija īpaši uzmanīgs un tieši neapsūdzēja katoļus maldu mācībā. Pirmās daļas – 21. artikula noslēgumā ir teikts:
“Šis ir gandrīz viss mūsu mācības kopsavilkums, kurā var redzēt, ka tur nekā tāda nav, kas nesaskanētu ar Rakstiem vai vispārējo baznīcu, vai Romas baznīcu, kā – tas ir zināms no baznīcas tēviem. Kad nu tā ir, tad tie, kuri pieprasa mūsējos uzskatīt par atkritējiem, spriež cietsirdīgi. Visa nevienprātība ir tikai par dažām aplamām ieražām, kas bez droša pamatojuma ir iekļuvušas baznīcā,”
un šīs aplamās ieražas ir apskatītas pēdējos 7 artikulos. Bet būtībā ir gluži skaidrs, ka Augsburgas ticības apliecība dažkārt pauž pavisam atšķirīgu izpratni nekā pāvesta teologi un bieži tā ir tieši katoļu mācība, kas tiek noraidīta, lai gan nav tik tieši teikts, pret ko ir vērsts konkrētais noraidījums. Saistībā ar to tāpat ir nepieciešams saprast, kādēļ Augsburgas ticības apliecība tik bieži citē un atsaucas uz senbaznīcas autoritātēm.
Reformatoriem bija svarīgi parādīt, ka viņi apliecina to pašu ticību, ko patiesā kristīgā. draudze visos laikos. Tāpēc viņi atsaucas uz senbaznīcas apliecībām un noraida maldu mācības pret kurām senbaznīca sīvi ir cīnījusies. Viņi nedara to tā, it kā baznīcas tradīcija kā tāda noteiktu baznīcas ticības saturu blakus Svētajiem Rakstiem, kā to uzskata Romas katoļu baznīca. Bet reformatori vēlējās parādīt, ka tā bija pāvesta baznīca, kas bija novērsusies no senbaznīcas ticības, kamēr viņi paši bija no jauna atklājuši agrīnās baznīcas ticību. Un tāpēc tie atsaucās uz “vispārējo baznīcu vai Romas baznīcu, kā tas ir zināms no baznīcas tēviem,” vēršoties pret Eku un citiem Romas katoļu teologiem, kas nostājās pret tiem Augsburgā. Vienīgi Svētie Raksti bija augstākā autoritāte, bet senbaznīca ilgu laiku bija saglabājusi Svēto Rakstu mācību, un tā iemesla dēļ viņi varēja uz to norādīt.
Turklāt bija vēl viena kaujas fronte, kurā luterāņiem bija jācīnās. Tā sauktie reformētie teologi, pirmkārt jau Cvinglijs, tāpat protestēja pret Romas baznīcu, tomēr tai pat laikā starp viņiem un luterāņiem pastāvēja lielas domstarpības. Vēl lielākā mērā tas attiecas uz tiem, ko Augsburgas ticības apliecība sauc par “pārkristītājiem” jeb baptistiem, kā ari viņus mēdza saukt. Viņu mācības atšķīrās no luteriskās vēl vairāk nekā reformēto teoloģija, ne tikai jautājumā par Kristību, bet arī veselā virknē citu jautājumu. Un to mēs redzam vairākos artikulos, kā Augsburgas ticības apliecība pastāvīgi norobežojas no baptistiem.