1539. gadā klajā nāca viens no svarīgākajiem Lutera traktātiem “Par konciliem un Baznīcu”. Luters šajā traktātā ļoti precīzi atklāj Baznīcas patieso būtību, pamatojoties Apustuļu ticības apliecībā, kas “skaidri norāda, kas ir Baznīca, proti, svēto biedrība”, cilvēku sadraudzība, “kas tic uz Kristu”.
Viscaur Lutera darbos parādās šī definīcija, ka Baznīca ir ticīgo sadraudzība, kura balstās uz Kristu un kuru nespēj uzvarēt pat elles vārti (Mt.16:18). Baznīca ir “Dieva saime” (Ef.2:19), kas pārspēj vietu un laiku, un Kristus sekotāji ir “vienas valsts pilsoņi ar svētajiem” – un ir “svētie”.
Mēs piederam šai ticīgo sadraudzībai. Tas pats attiecas uz patriarhiem, Ābrāmu un visiem pārējiem līdz pat Ādamam, kā arī uz citiem, kas vēl jāsapulcē vienkopus šeit, virs zemes, līdz laika galam.
Tāda ir ticīgo sadraudzība, kas balstās uz Kristu – svētā kristīgā Baznīca.
1530. gads iezīmēja vienu no kristietības vēsturiskajiem brīžiem, kad protestantu puse, kas bija apvainota ķecerībā, aizstāvēja sevi ķeizariskajā Augsburgas valsts saeimā. Viņi apgalvoja, ka organizatoriskā struktūra, ceremonijas, reliģiskie noteikumi un apģērbs, pāvesta vara un ēkas neveido Baznīcu. Pamatodamies Bībelē, viņi norādīja Augsburgas ticības apliecībā, ka
“Baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo kopība”
un ka
“ir viena svēta Baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša.”
Ticības apliecinātāji, kuru uzskatus nepārprotami atbalstīja Svētie Raksti, sprieda galīgo lēmumu par Baznīcas patieso būtību, kas ir
“svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus.”
Luteram nebija iespējams atrasties Augsburgā šīs izšķirošās politisko dūžu un dažādu Baznīcas pārstāvju sapulces laikā. Taču 1529. gadā Lutera spalva bija radījusi Lielo un Mazo katehismu, un luterāņu ticības apliecinātājiem šie un citi dokumenti bija līdzi Augsburgā.
Luters raksta par Baznīcu Lielajā katehismā:
“[Tā īpaša] draudze kas ir māte, kura katru kristieti rada un uztur ar Dieva vārdu.” Viņš arī turpina skaidrot: “Ticības apliecībā svētā kristīgā draudze tiek saukt par communionem sanctorum – svēto biedrību,”
un
“abas nozīmē vienu un to pašu.”
Šis ir
“svēts pulciņš un draudze, kurā ir vienīgi svētie, zem vienas galvas, Kristus, Svētā Gara aicināti, vienā ticībā, prātā un saprašanā.”
Luters izmanto ļoti personisku skaidrojumu, uz kuru arī mēs varam atsaukties:
“Ar Svēto Garu es esmu tajā ievests un iekļāvies, dzirdējis un joprojām klausos Dieva vārdu – ar ko jāsāk, lai ienāktu draudzē.”
Un, lai gan mēs līdz pat nāvei paliekam grēcinieki,
“kristietībā viss ir iekārtots, lai ik dienas mēs saņemam pilnīgu grēku piedošanu caur vārdu un zīmēm [sakramentiem], lai mierinātu un iedrošinātu mūsu sirdsapziņu, kamēr mēs šeit dzīvojam.”
Baznīca nav teorētisks jēdziens, bet gan ļoti īsta, patiesa, šajā pasaulē eksistējoša realitāte. Tiešām, šī ticības saime, ticīgo biedrība, kas balstīta uz Kristu, iesniedzas arī debesīs. Taču, pirmkārt, tā pastāv šeit, zemes virsū, jo visur, kur dzīvo Evaņģēlijs, Dievs ceļ savu Baznīcu, un Viņš apsola, ka Viņa vārda sludināšana nekad nebūs velta, bet vienmēr nesīs augļus (Jes.55:11; Ap.d.2:37-42; 10:43).
Tādējādi pastāv viens vienots veselums –
“svēta kristīga tauta.”