Kopš grēkā krišanas brīža cilvēki saprotamu iemeslu dēļ cieš savu grēka un tās nepielūdzamās varas dēļ, kas grēkam ir pār viņu dzīvi. Pat kristīgi vīrieši un sievietes pazīst vainas un neveiksmes realitāti: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom.7:19).
Čūska kārdināja Ādamu un Ievu apšaubīt Dieva vārdus. Šis sākotnējais kārdinājums nav kļuvis mazāk sastopams šodien, kad, iepazīdami grēku un vainas izjūtu, kristieši secina, ka Evaņģēlijs nevar būt domāts viņiem. Mēs dažkārt prātojam, ka Evaņģēlijs, iespējams, ir domāts visiem citiem, bet mūsu vaina šķiet pārāk milzīga un mūsu šaubas pārāk uzmācīgas. “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24)
Šādu izmisušu siržu labā Mārtiņš Luters sekoja Sv. Pāvila pēdās. Viņš neķērās pie skaitliski vairākiem vai labākiem argumentiem. Viņš turējās pie vienīgā vārda, kas varēja aizdzīt un pārvarēt šādas bailes un nemieru. Vārds, kuru Luters atkārtoja, bija Evaņģēlija apsolījums par Dieva piedošanu Otrajā Ādamā – Jēzū Kristū (Rom.5:12-21). “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības” (Rom.8:1-2).
Lutera iemīļotais Evaņģēlija raksturojums bija “laimīga apmaiņa” – uz Jēzus Kristus pleciem tiek uzkrauts mūsu grēks ar visām tā nomācošajām sekām, kamēr mums devīgi un neierobežoti tiek piešķirts Viņa taisnīgums. “To, kas grēku nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2.Kor.5:21).
Kā gan Dievs patiesībā attiecas pret cilvēkiem? Vienīgais, kas varētu dot atbildi, ir Jēzus Kristus. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta” (Jņ.3:16-17).
Lielajā katehismā Luters šo patiesību izsaka ļoti kodolīgi. Viņš dēvē Jēzu par
“Tēva sirds spoguli.”
Lai saprastu, kā Dievs attiecas pret savu radību, pat visnepakļāvīgāko radību, ir vienkārši jāvērš skatiens uz krustu un Dēla tukšo kapu.
Taču pat kristiešiem reizēm piemīt īsa un selektīva atmiņa. Dievs to zina. Tādēļ Viņš atgādina, ka mūsu pestīšana nebija novēlojusies doma vai “ārkārtas rezerves plāns”. Tā tika mums sagatavota mūžībā (1.Pēt.1:1-2).
Pie tam mēs esam kaut kas vairāk nekā tikai skatītāji Dieva cīņā pret grēku, nāvi un velnu. Caur mazgāšanos Kristībā arī mēs nomirstam grēkam un augšāmceļamies ar Jēzu Kristu (Rom.6:3-4; Kol.2:12). Caur Dieva Dēla miesu un asinīm, ko saņemam Svētajā Vakarēdienā, mēs, savukārt, saņemam mierinājumu, ka mūsu grēks ir piedots (Mt.26:28), un mēs liecinām, ka Dieva uzvara ir panākta izšķiroši un neatgriezeniski (1.Kor.11:26).
“Pazīt Kristu nozīmē pazīt Viņa dārgumus,”
rakstīja Lutera sabiedrotais Filips Melanhtons. Šie dārgumi ir “iepazīstami” caur tādiem ikdienišķiem līdzekļiem kā vārdi un ūdens, maize un vīns. Taču, lai gan šie līdzekļi ir to sludinātā vēsts ir tālu no ikdienišķā, jo šī vēsts ir galīgais apsolījums dzīvei kopā ar pašu Dievu.
Bībeles liecība par Jēzu kā Dieva Dēlu un Pestītāju ir vienota. To saprast nozīmē saprast kristīgās mācības sākumu, būtību un beigas. Un atkal Luteram ir pilnīga taisnība:
“Visi tie, kas ir pareizi ievērojuši Jēzus Kristus galveno artikulu, ir droši un paļāvīgi palikuši patiesajā kristīgajā ticībā. [..] Jo ikvienam cilvēkam, kas pareizi un cieši tic, ka Jēzus Kristus ir patiess Dievs un cilvēks, ka Viņš mira un ir atkal augšāmcēlies mūsu dēļ, tiek pievienoti visi pārējie artikuli, un tie paliek cieši pie viņa.”