“Mums, cilvēkiem, ir dota liela izvēles brīvība — piemēram, ēst vai neēst, dzert vai nedzert, iet ciemos vai neiet. Taču mums nepiemīt dabīgais gribasspēks ticēt Jēzum Kristum.”
Kādā ziņā cilvēks ir līdzīgs akmenim? Šis jautājums izklausās pēc bērnu mīklas. Taču luterāņiem tas ir vienmēr bijis ļoti svarīgs jautājums.
Viena no mūsu luteriskajām ticības apliecības grāmatām, Konkordijas formula, apgalvo, ka cilvēks attiecībā uz savu atgriešanu un atjaunošanu
“gluži tikpat maz spēj ko sākt, paveikt vai līdzi darboties, cik to spētu kāds akmens, bluķis vai māls. Jo, lai gan viņš var valdīt pār saviem ārējiem locekļiem, arī klausīties un zināmā mērā pārdomāt Evaņģēliju, kā arī runāt par to, kā tas redzams pie farizejiem un lieku-tomēr šāds cilvēks uzskata to par ģeķību un nespēj tam ticēt, viņš izturas ļaunāk nekā bluķis, jo pretojas un ir naidā ar Dieva gribu, jo viņā nav Svētā Gara..”
Cilvēkam nav lielākas ticības Kristum kā akmenim, un viņam piemīt tāda pati gribas brīvība kā akmenim. Augsburgas ticības apliecība šo domu ir paudusi jau sen.
Bet ko tieši luteriskās ticības apliecības grāmatas centās pateikt? Vispirms pārliecināsimies par to, ko tās nesludināja attiecībā uz cilvēkiem.