Maldu mācības nav apkarotas vienreiz pa visām reizēm apustuļu laikā. Baznīcas vēsture ir kā gara cīņa, lai saglabātu Kristus vēsti šķistu, gluži tādu, kā to sludināja Kristus apustuļi. Arī šī iemesla dēļ radās nepieciešamība izveidot ticības kopsavilkumus, ticības apliecības, lai pastāvētu pie patiesības un noraidītu maldus.
Pirmajos gadsimtos tas bija īpaši tādējādi šai periodā tapa vairākas ticības apliecības Vispazīstamākā no tām ir Apustuļu ticības apliecība, kura parasti tika izmantota dievkalpojumos. Nikajas ticības apliecības izcelsme ir saistīta ar ciņu pret Āriju un viņa sekotājiem, kas noliedza, ka Jēzus Kristus ir patiess Dievs; savu nosaukumu tā ieguvusi no koncila, kas 325. gadā notika Nikajā, lai gan pati ticības apliecība ir formulēta nedaudz vēlāk. Arī Atanasija ticības apliecība ir tapusi nedaudz vēlāk, lai gan tā savu vārdu ir ieguvusi no baznīctēva Atanasija, kas bija ievērojamākais Ārija pretinieks. Tā ir mācības par Dievu un Kristu kopsavilkums, kas tāpat asi noraida veselu virkni maldu mācību.
Šos trīs ticības kopsavilkumus mēs mēdzam saukt par senbaznīcas ticības apliecībām, jo tās izveidojās senbaznīcā. Bet jau senajā baznīcā un jo īpaši viduslaikos baznīcā ieviesās daudz aplamu, nebiblisku mācību. Gadsimtu gaitā Evaņģēlijs tika sagrozīts un aptumšots daudzos tā aspektos.
Tad XVI gadsimtā Mārtiņš Luters no jauna cēla gaismā biblisko Kristus vēsti un vienlaikus viņam bija jānostājas pret daudzām Romas katoļu baznīcas mācībām. Viņš palika uzticīgs senbaznīcas ticības apliecībām, bet ar to nebija pietiekami: Romas katoļu baznīcas izkropļojumi bieži skāra tieši tos jautājumus, par kuriem senā baznīca gandrīz nemaz nerunā vai arī pieskaras tikai īsumā. Un tādēļ, ka Luters un citi reformatori saprata, ka cilvēku pestīšanas dēļ patiesajai Kristus vēstij ir no jauna jānāk gaismā, bija jānotiek pārmaiņām.
Cīņa pāvesta un jauno evaņģēliski luterisko teologu starpā savu kulmināciju sasniedza 1530. gadā. Vācu ķeizars Kārlis V, lai arī būdams katolis, sasauca tikšanos vācu pilsētā Augsburgā un noteica, ka tur abām pusēm ir jāizklāsta sava mācība. Pāvesta teologi Lutera vecā pretinieka Eka vadībā nāca klajā ar veselu sarakstu, kurā bija uzskaitītas tā saucamās luterāņu maldu mācības. Tādēļ luterāņu teologiem bija nepieciešams dot pamatīgu savas ticības izklāstu, proti, ticības apliecību. Saskaņā ar pilsētas vārdu, kur tikšanās norisinājās, apliecība iemantoja nosaukumu Augsburgas ticības apliecība latīniski Confessio Augustana, saīsinājumā bieži Augustana vai CA.