Tādēļ, ka sakraments ir Evaņģēlijs, ko mums sniedz Kristus, mēs to nevaram saprast kā upuri “bez asins izliešanas”, ko pastāvīgi sniedz baznīcas mācītāji, kā to skaidro Romas katoļu baznīca.
Mēs arī neuzskatām, ka maize tiek pārvērsta, vai “transubstanciēta” par Kristus miesu (un vīns – par Viņa asinīm), ka tikai izskatās maize. Bībele skaidri māca, ka “maize, ko laužam,” ir “savienošanās ar Kristus miesu” (1. Kor. 10:16). Maize paliek maize, taču “ar un caur” maizi mēs saņemam Kristus miesu.
Pēdējā laikā pret sakramentu vieglprātīgi izturas kristieši, kuri uzskata, ka mielasts galvenokārt nozīmē labas attiecības horizontālajā plaknē – saskarsmē ar mācītāju un vienam ar otru. Protams, viņi tic Kristus personiskajai klātbūtnei, bet tikai neskaidrā nozīmē, it kā Viņš būtu šī mielasta namatēvs vai viens no ciemiņiem.
Tieši vertikālā plakne vienotība ar Kristus patieso miesu un asinīm – ir īpaši svarīga. Jo “svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1. Kor. 10:16). Tikai tad, kad sakramenta miesa un asinis ir pienācīgi novērtētas un saņemtas (“ticībā Tev”), Svētais Vakarēdiens darbojas, lai pilnveidotu mūs horizontālajā plaknē (“dedzīgā mīlestībā vienam pret otru”).