Kas tad notiks ar “avīm” un “āžiem”?
Jēzus māca, ka Viņš “liks avis pa savu labo roku un āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma”. Pēc tam viņš vērsīsies pie tiem, kuri atrodas pa kreisi: “Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. [..] Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā” (Mt. 25:33-34, 41, 46).
1993. gadā Gellapa sabiedriskās domas institūta aptauja parādīja, ka 80 procenti amerikāņu tic, ka pienāks pastardiena, kad visi cilvēki tiks aicināti atbildēt Dieva priekšā par saviem grēkiem. Gandrīz tikpat daudz cilvēku tic, ka pastāv debesis, un vairums aptaujāto uzskata, ka viņiem ir “labas” vai “lieliskas” izredzes tur nokļūt.
Taču tikai 60 procenti no aptaujātajiem amerikāņiem tic, ka pastāv elle, kur tiks sodīti ļaunie cilvēki.
Lai gan luterāni un Romas katoļi bija vienisprātis par Kristus atkalnākšanas aspektiem, atšķirīgi uzskati pastāvēja pat reformācijas laikā. Atkritēji bija par anabaptistiem dēvētie radikālie reformatori, kas noliedza, ka neticīgie un Sātans ir nolemti ellei.
Elles noliegšana sniedzas līdz pat agrīnās grieķu baznīcas tēva Origēna dzīves laikam ap 200 gadu. Un arī mūsdienās šis uzskats nav nekas neparasts plašā reliģiskā spektrā, sākot ar mazām sektām un lielām protestantu konfesijām un beidzot ar Romas katolismu.
Vairums amerikāņu apgalvo, ka tic elles pastāvēšanai, taču viņi nelabprāt atzīst, ka kāds, jo īpaši kāds, ko viņi pazīst, tur atrodas. Viņiem ir sveši jebkuri uzskati par to, ka pastāv elle, kurā nonāk visi tie, kas noliedz Kristu.
Elle tiek pielīdzināta dzīves ciešanām. Taču tikpat reālas kā šīs ciešanas, debesis un elle Bībelē – un tādēļ luteriskajā doktrīnā – ir realitātes, kas pieder pēcnāves eksistencei.
Tie, kas tic pēcnāves dzīvei, bieži atzīst, ka viņi par to domā kā par labāku dzīvi. Taču, ja tā patiesība, kādēļ tik daudzi cilvēki baidās mirt? Iespējams, ka neizdodas pilnībā atbrīvoties no domām par pēdējo tiesu un tai sekojošo elli.
Lai cik nepatīkamas būtu domas par elli, mūsu uzskati par elli ir saistīti ar mūsu uzskatiem par Dievu un Kristus vietniecisko izpirkšanu. Elle, kurā tiek sodīti ļaundari, ir morāla Dieva galīgais spriedums. Ja nav soda draudu, tad runāt par pārkāpumu nav jēgas. Lielāka iespēja, ka mēs neievērosim noteiktos ātruma ierobežojumus, pastāv tad, ja sods par to ir niecīgs. Dieva pavēle Ādamam un Ievai neēst no labā un ļaunā atziņas koka ietvēra nāves draudus. Bez draudiem likumam nav nekādas nozīmes.
Kristus nāves nozīmīgums ir izprotams tikai tad, ja mēs ticam Dievam, kas Viņu ir sodījis par mūsu grēku. Nīkajas ticības apliecība sludina, ka Kristus ir “mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis” un ka Viņš ir “cietis un aprakts”. Krustā sists, Jēzus izsaucās: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” (Mt. 27:46) Kristus iepazina elli, kad mūsu vietā Dievs Viņu bija pametis vienu. Tas norāda uz mūsu pārkāpuma lielo ļaunumu. Bet tas mums sniedz arī drošu cerību pēdējā tiesā.