“Dievs mūs kristī, piešķirot mums jaunu piedzimšanu un cerību uz mūžīgu dzīvību.”
“Kad Dievs runā par skabargu,” Luters raksta, “Viņa vārds padara skabargu par tikpat svarīgu kā saule.”
To pašu var attiecināt uz svētās Kristības ūdeni. Dievs iesniedzas ikdienišķajā, smeļ ūdeni un piešķir tam savā vārdā nolūku un apsolījumu. Gluži tāpat, kā Dievs iemiesojās cilvēkā caur Jēzu Kristu, kas “mājoja mūsu vidū” (Jņ. 1:14), Dievs paņem vienkāršu ūdeni un iemiesojas tajā caur savu vārdu.
Lielais katehisms norāda, ka Kristība
“nav tikai dabīgs ūdens vien, bet dievišķs, debešķīgs, svēts un svētīgs ūdens; kādiem vien vārdiem vēl varētu to slavēt – tas viss Dieva vārda dēļ, kas ir debešķīgs, svēts vārds, kura slavu neviens nespēj izteikt, jo šis vārds spēj visu un tajā ir viss, kas Dievam pieder.”
“Govs vai suns redz tikai ūdeni,” Luters reiz rakstīja, bet “dievbijīgie ūdenī redz vārdu un par to pateicas.”
Lielais katehisms raksta, ka tādējādi kristiešiem Kristība ir kaut kas “daudz augstāks par jebkuru cilvēku vai svēto veiktu darbu.”
Un kādēļ Kristība ir šāds cēls darbs? Tādēļ ka saskaņā ar katehismu tas ir Dieva darbs:
“Jo tapt kristītam Dieva vārdā nozīmē tapt nevis cilvēku, bet Dieva kristītam.”
Ja viss iepriekš minētais ir patiesība, kādēļ mūsdienās ir novērojama tāda vienaldzība pret Kristību? Pat vecāsmātes lūgums “izdarīt to” nespēj dažus pārliecināt par bērnu Kristības nepieciešamību!
Un ko lai saka par kristiešiem, kuri reti atsaucas uz Kristību, nemaz nerunājot par Kristību kā ikdienas spēka un iedrošinājuma avotu jaunai dzīvei?
Vai ir iespējams, ka aiz mūsdienu attieksmes slēpjas tas, ko kāds teologs ir nosaucis par “ārišķības vainu” – Kristība liekas tik ikdienišķa, kā gan tā var veikt tādus lielus darbus?