Iespējams, ka dūmu parādīšanās, gaismas uzplaiksnījums, bungu rīboņa varētu labot šo vainu. Taču patiesība ir tāda, ka klusi un vienkārši Dievs veic varenu darbu caur vienkāršu ūdeni.
Lai atklātu, cik vērtīga ir Kristība, mums nepieciešams tikai aplūkot to, ko tā sniedz un piešķir. Saskaņā ar Kristus pavēli Baznīca kristī “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt. 28:19). Šie “iestādījuma vārdi” māca, ka Kristība satur Dieva vārdu. Būdami kristīti, mēs esam saistīti ar Viņa vārdu un tādējādi ar Viņu. Lielais katehisms māca, ka, kur ir Dieva vārds,
“tur jābūt arī dzīvībai un svētībai.”
Patiesi, Kristība nozīmē “mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā [..], lai, Viņa žēlastībā attaisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki” (Tit. 3 :5, 7). Arī Sv. Pāvils raksta galatiešiem: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū.” Tas nozīmē, ka mums ir piedots un mēs esam Dieva bērni (Gal. 3:24-27). Kristiešiem tādēļ nevajadzētu izvairīties no tiešas sludināšanas: “Kristība glābj.” Tieši tā māca Bībele: “Viņš [Dievs] mūs izglāba ar mazgāšanu atdzimšanai” (Tit. 3:5; skat. 1. Pēt. 3:21).
Kristība glābj, jo caur to mēs tiekam vienoti ar Kristu, kas ir mūsu Glābējs (Rom. 6:4). Pievērsīsimies drosmīgajai Lutera valodai:
“Viņa taisnība apklāj visus mūsu grēkus, kā mantotos grēkus, tā arī izdarītos grēkus, un mēs topam nomazgāti tīri ar Viņa asinīm.”
Mazais katehisms apgalvo, ka, kur ir grēku piedošana,
“tur ir arī dzīvība un pestīšana.”
Kādam varbūt radīsies jautājums: “Vai jūs sakāt, ka Kristība dara brīnumus?” Tā tas tiešām ir. Bez Dieva palīdzības mēs esam uz mūžiem nomākti zem grēka nastas (Rom. 1:9) un esam pakļauti nāvei (Rom. 5:12). Bet Dievs “ir atpestījis mūs no tumsas varas un ir ievedis mūs sava mīlā Dēla valstībā”. glābšana notika sen, kad Kristus nomira un augšāmcēlās, taču tā notiek personīgi katram no mums mūsu Kristībā.
Lielajā katehismā Luters beidz nodaļu par svēto Kristību vārdiem:
“Cik brīnišķīga lieta ir Kristība.”
Tā
“atraisa mūs no velna varas un dara par Dieva īpašumu, apslāpē un atņem grēkus, dienu no dienas stiprina jauno cilvēku; tā turpina savu darbu un paliek, līdz no šīs nožēlojamās dzīves nonāksim mūžīgā godībā.”
Tāpat arī Augsburgas ticības apliecība vienkārši, bet iespaidīgi sludina:
“Ar Kristību tiek dāvāta Dieva žēlastība.”
Kristība ir nepieciešama tieši šī iemesla dēļ – caur to mums Dievs žēlīgi piešķir piedošanu, ko Viņa Dēls nopelnīja caur krusta nāvi.
Tādējādi Kristība ir Evaņģēlijs. Lielais katehisms apgalvo:
“Bet šeit, Kristībā, ikvienam par velti tiek sniegts šāds dārgums – zāles, kuras aprij nāvi un uztur pie dzīvības visus cilvēkus.”
Līdzīgi izraēliešiem, kas šķērsoja Sarkano jūru, brīnišķīga pestīšana notiek to cilvēku dzīvē, kuri tiek kristīti.
Dažreiz ir jābrīnās, kas noticis ar Kristību dažu cilvēku dzīvē. šķiet, ka viņi ir novērsušies no ticības, kurā viņi tika kristīti. Diemžēl tā notiek diezgan bieži. Taču mēs nedrīkstam tādēļ secināt, ka viņu Kristībā kaut kas ir neizdevies! Līdzīgi droši noenkurotam kuģim, Kristība paliek glābšanas līdzeklis, pat ja arī daži paklūp un pārkrīt pār bortu. Lielais katehisms māca, ka šādā gadījumā cilvēks ir jāmudina
“atkal kuģim piepeldēt un pieķerties, līdz nokļūst atpakaļ uz šā kuģa.”