Tiešām, labu darbu darīšana ir Dieva griba. Taču Dieva griba ir ne tikai, lai visi cilvēki tiktu glābti (1. Tim. 2:4), Viņa griba ir arī, “lai jūsu dzīve būtu svēta” (1. Tes. 4:3). Lūgšana par ebrejiem skan, lai “miera Dievs [..] dara jūs spējīgus piepildīt Viņa gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk” (Ebr. 13:20-21).
Pāvila vārdi Tit. 2:14 norāda, ka Kristus nāca pasaulē divu iemeslu dēl: (1) lai glābtu mūs (“atpestītu mūs no visas netaisnības”) un (2) lai darītu mūs par labiem cilvēkiem (“Šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos”).
Kristus pestījošās dzīves, nāves un augšāmcelšanās dēļ Dievs veic divus darbus mūsu labā:
- Viņš mūs pasludina par taisniem Kristus dēļ,
- Viņš mūs sāk veidot par taisniem Kristus dēļ.
Mums jāpatur prātā šie abi Dieva darbi. Mums arī tie jāaplūko pareizās attiecībās vienam pret otru. Mūsu turpmākais uzdevums ir pievērsties tieši šīm attiecībām.
Svētie Raksti bieži sadala šo jautājumu (kā iepriekš minēts), aplūkojot Dieva darbu kā divas atsevišķas aktivitātes: (1) pasludinot mūs par taisniem Kristus dēļ un (2) sākot mūs veidot par taisniem Kristus dēļ. Bībele to dara tādēļ, ka tā cenšas skaidri un nepārprotami parādīt, ka otrā aktivitāte neiespaido pirmo; tas, ka Dievs mūs veido par taisniem, nekādā ziņā neietekmē to, ka Viņš ir pasludinājis mūs par taisniem.
Mūs neglābj ne tikai mūsu pašu labie darbi, bet pat tie labie darbi, ko Dievs pats mūsos iedibina. Mūsu pestīšana ir simtprocentīgi pabeigta un droša, kad Dievs mūs pasludina par taisniem Kristus dēļ. Mēs esam pieņemti. Tas, ko saka Dievs, ir taisnība.
Labākais Bībeles piemērs attiecībā uz šo jautājumu ir krustā sistais laupītājs. Skaidri apzinoties savu netīro pagātni un būdams tuvu nāvei, neredzēdams nekādu izeju, viņš paļāvās uz Tā žēlastību, kurš bija sists pie vidējā krusta, viņš paļāvās uz Jēzu. Un Jēzus viņam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē” (Lk. 23:43).
Tas, ka mūsu mūžīgā pestīšana ir pilnībā Dieva darbs Jēzus dēļ un ka mēs nekādā veidā to neveicinām, ir vairāk nekā tikai pareiza mācība – tā ir mierinoša mācība. 20. artikuls norāda, ka
“dievbijīgie un biklie samana, ka tā [šī mācība] dod sirdsapziņai jo lielu mierinājumu, tāpēc ka mierīgu sirdsapziņu nevar atgūt ne ar kādiem darbiem, bet tikai ticībā, kad droši paliek pie tā, ka Kristus dēļ Dievs mums ir labvēlīgs.”
Kas tas par mierinājumu! Pat (tā sauktajiem) labākajiem no mums nav jāsatraucas par to, vai viņi ir bijuši pietiekami labi Dieva priekšā. Un pat (atkal tā sauktie) sliktākie no mums var paļauties uz to pašu Dieva žēlastību Jēzus dēļ, kas pieejama visiem citiem cilvēkiem.