Viss iepriekš minētais ir kļuvis pazīstams kā luteriskā mācība par “divām valstībām”. Tas nozīmē, ka skaidrā atšķirība starp bauslību un Evaņģēliju prasa tikpat skaidru atšķirību starp kristiešu pienācīgo attieksmi pret Baznīcu un valsti.
Dievs ir Kungs – abu valstību Kungs, gan Baznīcas, gan valsts Kungs. Taču Baznīca pastāv, lai apliecinātu Kristu. Patiess garīgais taisnīgums sakņojas ticībā, ko rada vienīgi Svētais Gars caur Evaņģēlija sludināšanu. Valsts, no otras puses, pastāv sabiedriskās kārtības labad. Pilsoniskais taisnīgums sakņojas tajā tikumībā, uz kuru ir spējīgi visi. Pilsoniskais taisnīgums balstās uz dabisko likumu, kas soda ļauna darītājus un atalgo tos, kuri kalpo savu tuvāko un sabiedrības labā (skat. Rom. 13:3 un 1. Pēt. 2:14).
Saskaņā ar Luteru un Augsburgas ticības apliecību Baznīcas normatīvie principi ir ticība un mīlestība, bet valsts normatīvie principi ir saprāts un taisnīgums. Saprāts var izrādīties nepiemērots ticības taisnīgumam, taču tas ir svarīgs valdībai. To ir nepieciešams saprast, lai varētu pareizi izprast Baznīcu un valsti.
Saprāts un spēks ir būtiski valdībai, taču tos nedrīkst iekļaut patiesa garīguma veidošanā. Cilvēkus nedrīkst piespiest pareizi ticēt, lai gan valdība var piespiest un tai ir jāpiespiež cilvēki rīkoties vispārīgi pieņemtas morāles ietvaros. Valdība nedrīkst piespiest cilvēkus kļūt par kristiešiem, gluži tāpat kā Baznīca nedrīkst piespiest kristiešus kļūt par republikāņiem vai demokrātiem vai pieņemt politiski atbalstītu nostāju, kurai īsti kristieši pamatoti nepiekrīt.
Evaņģēlijs nepasludina pilsonisko taisnīgumu. Veidot tā saukto “kristīgo sabiedrību” nenozīmē darboties garīgāk vai dievbijīgāk. Kristiešiem jāparāda sava ticība labos darbos, taču viņu uzskati par to, kā tieši to darīt, var nesaskanēt, un tie arī nesaskanēs. Tādējādi arī kristieši var aktīvi darboties politiskajā sfēra, negaidot piekrišanu no savu ticības brāļu un māsu puses. Diemžēl daudzas baznīcas mūsdienās ir pārkāpušas šo robežlīniju, lai atbalstītu politiskas programmas.
Kā tad Baznīca paliek sabiedriski nozīmīga, nepakļaujot savu locekļu sirdsapziņu sabiedriskiem jautājumiem?
Pirmkārt, mums jāatzīst, ka daži sabiedriski jautājumi piemēram, aborti, ir tik skaidri aplūkoti Evaņģēlijā un (kas ir tikpat ar nozīmīgi attiecībā uz valdības pamatuzdevumu, ka Baznīca ir pilnvarota par to runāt. Taču pat šajā gadījumā ir nepieciešama apdomība lai atšķirtu bibliskās rūpes par dzīvības neaizskaramību no politiskajiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību to varētu panākt un par kuriem vienādi dedzīgu kristiešu uzskati, iespējams, atšķirsies. Jo ikvienā sabiedriskas nozīmes jautājumā Baznīcai ir jāspēj saskatīt to attieksmi’ kas saglabās tās vienotību Evaņģēlijā. Tam nepieciešama piesardzība pret to, cik viegli Baznīca var kļūt politizēta.
Tomēr Baznīca var palīdzēt saviem locekļiem risināt sabiedriskus jautājumus bez politiska atbalsta. Vislabāk tas panākams dialogā, kas nodrošina uzskatu apmaiņu starp garīdzniecību un lajiem, nevis stingru vienvirziena komunikāciju, kura raksturīga sprediķiem. Bībeles stundas un draudzes sanāksmes var izrādīties tam ļoti noderīgas. Lajiem ar viņu dažādajiem talantiem ir zināšanas un pieredze speciālās sfērās, kuras pietrūkst mācītājiem un Baznīcas darbiniekiem. Baznīcai ir jāizrāda cieņa pret šo kompetenci.
Tādējādi Baznīcai un tās garīdzniecībai vajadzētu izmantot Svēto Rakstu un luteriskās ticības apliecības grāmatu bagātības tādā veidā, lai sabiedriskā apziņa tiktu modināta, mācot par grēku, morālo likumu un kristīgo pilsonību. Taču tas jādara ar piesardzību pret galvenajām politiskajām un filozofiskajām atšķirībām, kas pastāv starp kristiešiem, kad viņi cenšas īstenot savu ticību labos mīlestības darbos. Piemēram: līdzīgas, patiesas rūpes par trūcīgajiem un apspiestajiem var vienādi dedzīgu kristiešu vidū radīt atšķirīgus uzskatus par to, kā valdībai būtu jārisina šie svarīgie uzdevumi.
Luterāņi tic, ka bibliskais likums spēj vadīt kristiešus viņu centienos risināt sabiedriskus un politiskus jautājumus (skat. 1. Kor. 10:31 un Kol. 3:17, kur kristieši tiek aicināti piemērot savu kristīgo ticību attiecībā uz visu dzīvi). Taču mēs nedrīkstam sajaukt sarežģīto un neskaidro uzdevumu piemērot kristīgo ticību politikai ar skaidro un galēji izšķirošo pavēli pārzināt Evaņģēliju un tam ticēt (Rom. 1:16 un 3:28).