Jaunajā Derībā tiek bieži norādīts, ka šis veselums iekļauj kādas noteiktas konfesijas ticīgo vietēja mēroga pulcēšanos draudzēs – piemēram, Korintā, Romā un Efezā. Taču vienmēr, pamatojoties Evaņģēlijā! Raksti ļoti skaidri nosauc arī šīs draudzes par “baznīcu”, jo tās iekļauj ticīgos, kuri balstās uz Kristu un kuri apliecina savu ticību, lūdz un piedalās dievkalpojumos, un cenšas nest ticības augļus caur dievbijīgu dzīvi.
Grieķu vārds, kurš Jaunajā Derībā tiek lietots (gandrīz 100 reizes) attiecībā uz šādām vietēja mēroga ticīgo kopienām, ir ekklesia, kas latviešu valodā nozīmē “sapulce, draudze vai baznīca”.
Saskaņā ar stāstu par Ananiju un Sapfiru (Ap. d. 5) pastāv iespēja, ka arī neticīgie un liekuļi kļūst saistīti ar šo biedrību (“redzamo Baznīcu”) tiek kristīti, sludina kristīgo ticību, pat ieņem baznīcas amatus, tajā pašā laikā slēpjot savu neticību. Augsburgas ticības apliecības 8. artikuls norāda, ka
“šajā dzīvē viņā ir daudz liekuļu un ļaunu.”
Taču ap Evaņģēliju pulcējušos patieso ticīgo dēl to tomēr ir pareizi uzskatīt par kristīgu Baznīcu, un tādēļ tā pieder pie vienīgās svētās kristīgās Baznīcas, ko apliecina ticības apliecība.
Jēzus brīdināja savus mācekļus un tādējādi arī mūs par nezāļu atsijāšanu no labības (Mt. 13). Mēs nespējam ieskatīties cilvēku sirdīs tā, kā Viņš to spēj. Taču redzami grēcinieki, kas nenožēlo savus grēkus, ir jāsoda attiecīgi tā, kā to skaidro Kristus Mt. 18:15-20. Ir jācer, ka viņi nonāks līdz grēku nožēlai.