Lai cik vērtīgas būtu tradīcijas, tās var kļūt arī kaitīgas un bīstamas. Kad Tas Kungs apšaubīja sava laika tradīciju attiecībā uz pareizu sabata ievērošanu, farizeji tā saniknojās, ka “izgāja un sarunājās pret Viņam, un nolēma To nogalināt.” (Mt. 12:14) Pēc tam farizeji pārmeta Jēzum, ka Viņa mācekļi neievēro tradicionālo “ceremoniālo mazgāšanos.” (Mk. 7:1-5)
“Jūs, liekuļi!” Jēzus atbildēja, “Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus” (Mk. 7:8). Vislielākais ļaunums, kas tiek pārmests farizejiem, tas, ka “jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem” (Mt. 23:13), liekot viņiem stingri ievērot tradīcijas tā, it kā. tās būtu nepieciešamas pestīšanai. Nav nekāds brīnums, ka Jēzus raksturo farizejus, izmantojot tādus izteicienus kā “aklie ceļa rādītāji” un “ģeķi” (Mt. 23:16-17).
Arī luteriskās ticības apliecinātāji tikpat asi vērsās pret sava laika farizejiskajām tendencēm paaugstināt cilvēku tradīcijas līdz dievišķu pavēļu līmenim un godāt noteiktus cilvēku rituālus, it kā tie būtu nepieciešami pestīšanai. Mūsu luterāņu priekšteči sludināja Apoloģijā:
“Svētie Raksti dēvē tradīcijas par “dēmonu mācībām” (1. Tim. 4:1), kad tiek mācīts, ka Baznīcas riti ir noderīgi, lai iegūtu žēlastību un grēku piedošanu. Tas aizēno Evaņģēliju, Kristus svētību un ticības taisnīgumu.”
Luteriskās ticības apliecinātāji mācīja, ka cilvēku tradīcijas nav nepieciešamas ne tikai pestīšanai, bet arī pat patiesai vienotībai Baznīcā. Augsburgas ticības apliecība māca:
“Un patiesai Baznīcas vienībai jau pietiek ar vienprātību par Evaņģēlija mācību un par sakramentu pārvaldīšanu. Nav nepieciešams, ka visur ir vienādas cilvēku tradīcijas jeb riti un ceremonijas, ko ir ieviesuši cilvēki.”
Apoloģija turpina šo domu:
“Mēs mācām, ka atšķirības cilvēku iedibinātos ritos netraucē patiesai vienībai Baznīcā, lai gan mēs atbalstām universālu ritu ievērošanu miera labad.”
Luteriskās ticības apliecības grāmatas izmanto grieķu vārdu ἀδιάφορα attiecībā uz tādām lietām – kā cilvēku iedibinātām dievkalpojuma formām ko Dieva vārds nedz pavēl, nedz aizliedz. Tās apgalvo, ka šajās jomās kristieši un kristīgās draudzes var brīvi izlemt, kas ir visnoderīgākais un vislabākais Dieva pavēlēto uzdevumu pildīšanai viņu konkrētajās darbošanās vietās, kamēr vien netiek apstrīdēts Dieva vārds un tiek ievērota kristīgā mīlestība (īpaši rūpes par ticībā vājajiem – skat. Rom. 14).
Konkordijas formula pasludina:
“Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka Dieva draudzei katrā vietā, katrā laikā un atbilstoši apstākļiem ir vara mainīt ceremonijas, tā ka tas Dieva draudzei būtu visderīgāk un celsmīgāk. Tomēr šajās lietās jāatturas no vieglprātības un jāsargās no piedauzības.”
Šādu ritu un ceremoniju nolūks nav iegūt Dieva labvēlību vai noslogot sirdsapziņu ar burta kalpības “noteikumiem”, bet vienkārši pamācīt ļaudis. Šīs praktiskās mācītāju rūpes atrodas visa pamatā, ko luteriskās ticības apliecības grāmatas māca par cilvēku tradīcijām. Ja tradīcijas aizēno Kristu un Viņa pestījošo Evaņģēliju, tās ir jāatceļ vai jāizmaina. Ja tradīcijas kalpo Kristum un ceļ godā Viņa Baznīcu, tās jāciena un jāsaglabā – un jāsaista ar skaidrām Evaņģēlijā pamatotām pamācībām.