“Aizvien vairāk sagrauztu grēcinieku rod Dieva mieru un atjaunošanos privātā grēksūdzē un absolūcijā.”
Vai tu esi jebkad bijis pie sava mācītāja uz privāto grēksūdzi un absolūciju?
“Vai tad tas neattiecas uz Romas katolismu?” daži, iespējams, jautās. “Vai tad Luters un reformācija to neatcēla?”
Gadās sastapt arī savādākas atbildes. Apgalvojums, ka “es varu izsūdzēt savus grēkus tieši Dievam,” tiek izmantots kā attaisnojums tam, ka privātā grēksūdze tiek atstāta novārtā. Vai iespējams, ka vecais Ādams liek apgalvot, ka mācītāja augstprātības kalngals ir teikt: “Es piedodu tev tavus grēkus,” jo “tikai Dievs var piedot grēkus.”
Luteriskās baznīcas ticības apliecības grāmatas, kas izklāsta Svēto Rakstu mācību un izskaidro to, kam tic luterāņi, māca savādāk.
“Par grēksūdzi (bikti) māca,” Augsburgas ticības apliecība, piemēram, norāda, “ka Baznīcā ir paturama privātā grēku atlaide jeb absolūcija/”
Mārtiņš Luters ir tikpat nelokāms arī Lielajā katehismā:
“Ja esi kristietis, tev jābūt līksmam, ka vari nākt uz grēksūdzi, kaut būtu jāskrien simts jūdžu, tu nāksi pats un neliksi sevi mudināt, bet pats mūs mudināsi.
Tādēļ, kad es pamudinu uz grēksūdzi, es nedaru neko citu kā – mudinu būt kristietim.”
Mūsdienās izplatīta gudrība māca, ka cilvēkiem ir nepieciešams iedrošinājums, nevis absolūcija. Ievērojamais mūsdienu Baznīcas dzīves komentētājs Deivids Velss nožēlo, ka baznīcas ir samainījušas biblisko patiesību pret dažādiem “terapeitiskiem modeļiem”, kas “tiecas izvairīties no grēka jēdziena vai vismaz to mīkstināt, dēvējot to par slimību”.
Taču luteriskās ticības apliecības grāmatas neļauj mums krist par upuri kultūrai, kas noliedz grēka realitāti, grēku nožēlas nepieciešamību un piedošanas dāvanu. Mūsu ticības apliecības grāmatas neļaus mums aizmirst, ka, piemēram, psihoterapija, lai cik noderīga tā dažreiz izrādītos, nekad nevar aizstāt Evaņģēliju. Mēs tiekam aicināti atgriezties pie grēka un žēlastības, grēku nožēlas un ticības, grēksūdzes un absolūcijas pamatiem.