Reformāciju var raksturot kā cīņu par grēku nožēlas mācību. Luters to saprata ļoti agri. Pirmajā no deviņdesmit piecām tēzēm viņš raksta:
“Mūsu Kungs un mācītājs Jēzus Kristus sacīdams: “Atgriezieties no grēkiem” (Mt.4:17), vēlējās, lai visa ticīgo dzīve būtu grēku nožēla un atgriešanās.”
Luters vērsās pret Romas sludinātāju mācību par grēku nožēlu kā neregulāru aktivitāti, kurā kristiešiem laiku pa laikam liek piedalīties. Viņš mācīja, ka grēku nožēla ir kristieša dzīves dabiskais ritms, jo kristietis ik dienas atgriežas pie Kristībā dāvātās nāves un augšāmcelšanās.
Grēku nožēla nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai “atvainoties par saviem grēkiem”. Saskaņā ar Augsburgas ticības apliecību
“pie īstas grēku nožēlas pieder šīs divas lietas: tā viena ir sirds satriektība jeb sirdsapziņas izsauktas bailes, atzīstot grēkus; tā otrā ir ticība, kas tiek iegūta no Evaņģēlija jeb absolūcijas un kas tic, ka Kristus dēļ grēki ir piedoti.”
Turpinājumā tiek teikts, ka
“tā nomierina sirdsapziņu un atsvabina no bailēm. Pēc tam vajag sekot labiem darbiem, kas ir grēku nožēlas augļi.”
Nav nekāds brīnums, ka, kļūdaini izprazdama grēku nožēlu, Roma ir arī sagrozījusi privātās grēksūdzes nozīmi, padarot to par iebaidīšanas nevis žēlīgu Evaņģēlija dāvanu.
Viduslaiku Romas baznīcā privātā grēksūdze tika pasludināta par prasību ticīgajiem. Sapulcējoties 1215. gadā, Ceturtais Laterāna koncils pasludināja, ka
“visiem abu dzimumu ticīgajiem, sasniedzot pilngadību ir godīgi jāizsūdz visi savi grēki savam mācītājam vismaz reizi gadā.”
Būdams jauns mūks, Luters uzticīgi sekoja koncila rīkojumam. Viņš sūdzēja savus grēkus savam biktstēvam. Taču Luteru mocīja šaubas. Vai viņš grēkus bija izsūdzējis no visas sirds? Vai viņš bija izsūdzējis visus savus grēkus? Viņš neguva grēku piedošanas sniegto mierinājumu un iedrošinājumu.