Iepazīstoties tuvāk ar Evaņģēliju, Luters sāka uzskatīt Romas izmantoto privāto grēksūdzi par “dvēseļu nokaušanu”. Grēku piedošanas dāvana absolūcijā tika aizvietota ar nomācošu prasību sīki uzskaitīt grēkus. Grēksūdze bija padarīta par bauslības, nevis Evaņģēlija lietu.
Grēksūdze pastāv absolūcijas, grēku piedošanas pasludināšanas dēļ. Luters raksta
“Bet mēs brīdinām: tev jāsūdz grēki un jāuzrāda savas vajadzības ne tādēļ, lai paveiktu labu darbu, bet gan – lai dzirdētu, ko Dievs liek tev sacīt. Viņa [piedošanas] vārds jeb absolūcija ir tas, kas tev jāuzlūko, redzot cik varens un dārgs tas ir, un jāuzņem ar visu godu un pateicību kā brīnišķīgs, nenovērtējams dārgums.”
Privātā grēksūdze nenozīmē uzskaitīt visus izdarītos grēkus. Augsburgas ticības apliecībā tiek citēts Ps. 19:13: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?”, lai parādītu, ka cilvēkam nav iespējams atcerēties un uzskaitīt visus savus grēkus. Tāpat mēs arī nenākam privāto grēksūdzi, lai nodotos sevis žēlošanai, sūdzētos par savi grēkiem vai “izkratītu sirdi”.
Nākt uz privāto grēksūdzi drīzāk nozīmē, ka mēs atklājam savus grēkus Dieva priekšā,
“un absolūcijas vai grēku piedošanas saņemšanu no biktstēva kā no paša Dieva, pie tam mums nav jāšaubās, bet patiesi jātic, ka caur to mūsu grēki ir piedoti Dieva priekšā.”
Augsburgas ticības apliecība (12. artikuls) līksmo par absolūciju. Tiek noraidīti visi, kuri mazina absolūcijas nozīmi – perfekcionisti, kas apgalvo, ka īsti kristieši nemaz nevar krist grēkā; novaciāni, kas neļauj pasludināt grēku atlaišanu tiem, kuri grēko pēc Kristības ‘saņemšanas; un Romas katoļi, kas uzskata, ka grēku piedošana tiek iegūta drīzāk ar cilvēka gandarījuma darbiem, nevis saņemta ticībā.
Absolūcija nav nekas cits kā paša Dieva balss. 25. artikuls papildina 12. artikulu:
“Mēs pamācām cilvēkus, lai viņi absolūciju ļoti augstu vērtē, tādēļ ka tā ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Tā tiek apveltīta ar atslēgu varu, un tiek atgādināts, kādu iepriecinājumu tā atnes izbiedētām sirdīm; turklāt Dievs meklē ticību, ka uzticamies tādai absolūcijai, gluži kā Viņa paša no debesīm atskanošai balsij, un tādā ticībā tad patiesi panāk un saņem grēku piedošanu.”
Ar mācītāja lūpām pasludināta grēku atlaišana ir paša Tā Kunga vārds. To rāda Jēzus vārdi, uzrunājot mācekļus Lk. 10:16: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.”
Lieldienu vakarā augšāmcēlies Kungs dvesa uz saviem mācekļiem un sacīja: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks” (Jņ. 20:23).
Dievs liek savus vārdus savu mācītāju mutē. Un caur šiem vārdiem vai nu privātā grēksūdzē, vai arī pēc kopīgas grēksūdzes dievkalpojuma laikā Viņš piešķir grēku piedošanu, kuru Dieva Jērs caur savām ciešanām un nāvi ir ieguvis pasaulei. Absolūcija ir kaut kas vairāk nekā tikai vienkāršs “iedrošinājums”, tā ir “Evaņģēlija patiesā balss”.
Dažas pazīmes norāda, ka privātā grēksūdze atgūst tai pienācīgo lomu kā ikdienišķas mācītāja rūpes daudzās mūsu draudzēs. Lutheran Worship baznīcas dziesmu grāmata iekļauj kārtību “Par individuālo grēksūdzi un absolūciju”. Lutera Mazā katehisma un Kristīgās mācības 1991. gada izdevums iekļauj Lutera “Īsu pamācību par privātās bikts lietošanu”.
Privātās grēksūdzes atjaunošanas rezultātā Jēzus Kristus saņem visu godību, kas Viņam pienākas kā mūsu vienīgajam Pestītājam, un mēs, nabaga grēcinieki, saņemam pilnīgu grēku piedošanas mierinājumu.
“Jo mēs arī sludinām grēksūdzi grēku atlaides dēļ, kas Dieva vārds, ko atslēgu vara pasludina cilvēkiem caur dievišķu varu. Tādēļ būtu nepareizi atcelt Baznīcā privāto grēku atlaidi. Un kas noniecina privāto grēku •atlaidi, neizprot ne grēku piedošanu, ne atslēgu varu.”
Grēku nožēla un absolūcija ceļ godā spēku, kas piemīt Dieva vārdam un Viņa Dēla asinīm, kuras tika izlietas par mūsu grēkiem.