Šīs attiecības tika izjauktas, kad Ādams un Ieva paklausīja kritušajam eņģelim Sātanam un pārkāpa vienīgo pavēli, ko Radītājs viņiem bija devis – neēst no labā un ļaunā atziņas koka. Viņi bija zaudējuši līdzību Dievam.
Viņu nepaklausības sekas ir jūtamas pat mums, jo “kopš Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, dabiskā kārtā dzimuši, ir piedzimuši ar grēku”. Mēs joprojām esam atbildīgi sava Radītāja priekšā par katru domu, vārdu un darbu, taču mēs vairs nedzīvojam tā, kā to vēlas Dievs.
Mūsu pirmo vecāku grēks pilnībā samaitāja Dieva labo radību. Tas ir šajā pasaulē pastāvošās nāves un visu nelaimju cēlonis. Visa radība, kas tika radīta, lai tā atsauktos savam Radītājam, “nopūšas”, kopš tajā ienāca grēks (Rom.8:22).
Taču Radītājs nepameta savu radību.
Pirmkārt, Dievs ir nodrošinājis savas radības turpināšanos, kuru, neskatoties uz mūsu grēkiem, Viņš uztur. 1. Mozus grāmatā ir teikts, ka Dievs radīja visu dzīvo – augus, zvērus un cilvēkus lai tie vairotos. Piemēram, par Ādamu un Ievu ir rakstīts, ka “Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to”” (1.Moz.1:28).
Taču tieši Dievs joprojām turpina radīt. Un apzina, ka esam Dieva radība, piešķir mums vērtību. Tā mūs iepriecina, lai mēs kopā ar Mārtiņu Luteru apliecinātu:
“Es ticu, ka Dievs mani radījis ar visām radītām lietām, man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprašanu un visus prātus un vēl uztur.”
Dievs turpina rūpēties par savu radību. Viņš ne tikai izkārtoja radīšanu tā, lai nodrošinātu visu, kas radībai nepieciešams, bet radīšana turpinās tiešā Dieva vārda spēkā (skat. Ebr.1:3).
Luters raksta par Dieva radīšanas darbu Mazajā katehismā:
“Visu to Viņš dara aiz tīras tēvišķas, dievišķas laipnības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt.”
Taču līdzās tam visam Dievs ir nodrošinājis radības – ieskaitot tevi un mani – atjaunošanu tās pirmatnējā šķīstībā un pilnībā. Lai to izdarītu, Radītājs pazemojās un kļuva par vienu no mums. Jēzū Kristū Dievs piepildīja savu apsolījumu par Pestītāju, ko Viņš bija devis tajā pašā dienā, kad Ādams un Ieva krita grēkā (1.Moz.3:15).
Pāvils sludina: “Jo Viņš [Kristus] ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais; Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. Viņš ir savas miesas, proti, draudzes galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru – gan debesīs, gan virs zemes” (Kol.1:15-20).
Kādu dienu pašreizējās debesis un zeme zudīs un to vietā stāsies jaunas debesis un zeme, ko vairs nenomāks grēka smagums (skat. 2.Pēt3:10, 13 ; Atkl.21:1 un turpmāk). Tikmēr tiem, kuri ticībā atgriežas pie Jēzus Kristus, tiek piedoti viņu grēki un kļūst par jaunu radību (2.Kor.5:17). Viņos sāk atjaunoties Dieva tēls (Kol.3:10).
Kristū ir atjaunota mūsu vienotība ar Dievu. Līdzīgi Ādamam un Ievai pirms grēkā krišanas, mēs varam atkal sazināties ar savu Radītāju. Viņš runā ar mums caur vārdu, parāda virzienu mūsu dzīvei un aicina mūs runāt ar Viņu lūgšanās, apsolot ieklausīties un atbildēt. Un mēs dzīvosim kopā ar Viņu mūžīgi, kā Viņš to vienmēr bija iecerējis.