“Ja mēs netiekam glābti, darot labus darbus, kādēļ gan censties?”
Mārtiņa Lutera laikā kāds reformācijas atbalstītājs tik dedzīgi aizstāvēja biblisko patiesību, ka labi darbi neglābj cilvēku, ka paziņoja:
“Labi darbi ir kaitīgi pestīšanai.”
Viņa apgalvojums bija nepareizs ne tikai no loģikas viedokļa, bet arī, un galvenokārt, no teoloģiskā viedokļa. Konkordijas formulas 4. artikuls ir izlabojis šo kļūdu.
Mūsdienās nav daudz tādu cilvēku, kas būtu tik negatīvi noskaņoti pret labiem darbiem. Taču iespējams, ka mūsu attieksme pret labiem darbiem vēl joprojām nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Mēs, iespējams, jūtamies neērti, izdzirdot, kā mācītājs vai skolotājs iedrošina uz labiem darbiem; varbūt mums šķiet, ka šāda rīcība no viņu puses ir neluteriska. Vai arī mēs paši ciešam klusu par labajiem darbiem, baidīdamies, ka cilvēki, mūs pārprazdami, šādas runas uztvertu par “moralizēšanu” vai centieniem veicināt pašiem savu mūžīgo pestīšanu. Mēs, iespējams, secinām, ka, tā kā labie darbi mūs neglābj, tie ir salīdzinoši nenozīmīgi Dieva nodomā.
Citiem vārdiem, mēs varbūt izturamies iecietīgi pret labiem darbiem, bet attiecinām tos uz otrās šķiras pilsoņiem.
Augsburgas ticības apliecība aplūko šo problēmu. 6. artikuls māca, ka
“jādara Dieva pavēlēti labi darbi, tādēļ ka Dievs to grib, bet ne ka ar tādiem darbiem cerētu nopelnīt attaisnošanu Dieva priekšā”.
20. artikuls norāda:
“Bez tam mēs mācām, ka labi darbi jādara ne, it kā mēs cerētu ar tiem nopelnīt žēlastību, bet Dieva gribas dēl.”