Lutera īstenotā Baznīcas reformācija lika pamatus jaunām Baznīcas un valsts attiecībām. Lai gan tā nepieprasīja Baznīcas un valsts atdalīšanu (un daudzās luteriskās valstīs Baznīcas un valsts sfēru sajaukums netika mazināts), tai ir pietiekami lielas izaugsmes iespējas Amerikas plurālisma demokrātijas eksperimenta ietvaros.
Augsburgas ticības apliecības 16. artikuls skaidri pasludina, ka civilā valdība ir laba – pretēji tiem, kas apgalvoja, ka valdība pēc būtības ir samaitāta un ļauna:
“Par valstiskām lietām māca, ka visa likumīgā valstiskā kārtība ir Dieva labie darbi, kādēļ kristiešiem ir atļauts pildīt valsts amatus, darboties tiesā, iztiesāt lietas pēc ķeizara un citiem pastāvošiem likumiem, pēc likuma sodīt, taisnīgā karā cīnīties, kalpot karadienestā, likumīgi noslēgt darījumus, pārvaldīt īpašumu, zvērēt, kad valsts iestādes to prasa, ņemt sievu, iziet pie vīra.”
Šeit tiek atspoguļota bibliskā mācība, ka valsts ir Dieva kalpone (Rom. 13:1-7) un tā ir jāgodā par tās labajiem darbiem (Mt. 22:15-22; Tit. 3:1-2; 1. Pēt. 2:13-17).
Citiem vārdiem, ir pareizi, ja kristiešiem rūp sabiedrības ikdienišķā darbība, un tai vajadzētu būt viņu uzmanības lokā. To ignorēt, pilnībā norobežojoties citpasaulīgā kristietībā, nenozīmē būt garīgākiem vai dievbijīgākiem. Patiesībā amerikāņu kristiešu pilnīgā iesaistīšanās politikas “virtuvē” ir noderīga sabiedriska liecība par “dabas Dieva” morālo likumu, uz kuru atsaucas Neatkarības deklarācija.
Tāpat Augsburgas ticības apliecības 16. artikuls pasludina, ka patiesa garīguma būtība nav meklējama ticīgo sirdsapziņas pakļaušanā sabiedriskiem un politiskiem lēmumiem, it kā Evaņģēlijs būtu dots sabiedrības pārveidošanai:
“Noraida arī tos, kuri evaņģēlisko pilnību nemeklē vis dievbijībā un ticībā, bet gan, atraujoties no pilsoniskajiem pienākumiem, tāpēc ka Evaņģēlijs māca sirds mūžīgo taisnību. Tomēr tas neatceļ valsti un dzīves saimniecisko vadīšanu, bet jo īpaši pavēl tās saglabāt kā Dieva iekārtojumus un tādos iekārtojumos parādīt mīlestību.”
Augsburgas ticības apliecības 28. artikuls par bīskapu varu skaidri atklāj ievērojamo atšķirību starp Baznīcas un valsts nolūku un līdzekļiem.
Augsburgas ticības apliecība norāda:
“Bet mēs spriežam tā, ka atslēgu vara jeb bīskapu vara, pēc Evaņģēlija, ir vara jeb Dieva pavēle sludināt Evaņģēliju, piedot un nepiedot grēkus un pārvaldīt sakramentus.”
Un:
“Šī vara tiek izlietota tikai mācīšanai un Evaņģēlija pasludināšanai, un sakramentu pasniegšanai.”
No otras puses, “laicīgā valdība nodarbojas ar pavisam citām lietām kā Evaņģēlijs. Valdība nesargā dvēseles, bet miesu un laicīgās lietas pret vardarbības izpaudumiem un savalda cilvCkus ar zobenu un miesas sodiem”. Tādēļ “nav jāsajauc Baznīcas vara un laicīgā. [..] Tā [Baznīcas vara] neielaužas svešā amatā, negroza pasaules valsts varas, neatceļ valdību likumus, neatceļ. likumu paklausības prasību, neaizkavē tiesiskus lēmumus dažādos pilsoniskos iekārtojumos un līgumos, neraksta priekšā valdībām likumus attiecībā uz valsts pārvaldes formu.” (Skat. Jņ. 18:36; Lk. 12:14; 2. Kor. 10:4-5; Fil. 3:20; Kol. 1:13-14, kur Baznīca tiek aplūkota kā valstība ar garīgu, nevis laicīgu varu.)