Ņemot vērā labo darbu svarīgumu, kā lai mēs tos veicam? Lai darītu labus darbus, mums ir nepieciešams Evaņģēlijs, vēstījums par Kristu, kas tika sists krustā un ir augšāmcēlies. Un šis Evaņģēlija spēks mums ir nepieciešams tikpat lielā mērā kristīgai dzīvei, kā pestīšanai. Mēs tiekam pestīti “vienīgi no žēlastības”. Mēs darām labus darbus “vienīgi no žēlastības”.
Viss ir no Dieva Jēzus Kristus dēļ. “Es esmu vīna koks, jūs tie zari, Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ.. 15:5). “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc sava labā prāta” (Fil. 2.13). “Es visu spēju Tā spēkā, kas Mani dara stipru” (Fil. 4:13). “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” (2. Kor. 5:17).
Tiešām, ticības apliecības bieži runā par ticību kā par spēku darīt labus darbus. Tā tiek mācīts tādēļ, ka ticība ir trauks tam Dieva spēkam, kas rada labus darbus. Tātad ticība šo spēku virza tālāk. 20. artikuls norāda: “Un, kad caur ticību tiek saņemts Svētais Gars, tad sirdis tiek atjaunotas un iegūst jaunu dedzību, lai spētu parādīties labi darbi.”
Taču patiesībā darbojas Dieva spēks, nevis ticības spēks. Pati ticība būtībā ir Dieva radīta. Mūs neglābj ticība, bet mēs tiekam glābti ticībā – Dieva spēkā ticībā.
Iedomāsimies ticību un labus darbus, attaisnošanu un svētdarīšanu kā divus šķēru asmeņus. Mēs varam dēvēt augšējo asmeni par ticību un apakšējo – par labiem darbiem. Ticība un darbi ir divas atsevišķas realitātes, kuras bieži ir nošķirtas viena no otras, tāpat kā divi šķēru asmeņi, starp kuriem bieži ir atstarpe. Bet padomāsim vēlreiz. Abi šķēru asmeņi būtībā ir viens veselums, jo tie ir savienoti kopā pie ass vai roktura un pārsvarā darbojas kopā kā veselums. Pie tam ir jāatzīst, ka asmeņu spēks slēpjas nevis asmeņos pašos, bet gan rokā, kas darbina rokturi.
Tieši tāpat notiek ar ticību un labiem darbiem. Gan darbojoties atsevišķi (kā pestīšanas sfērā), gan darbojoties kopā (kā ikdienas dzīvē), spēku tiem piešķir Dieva roka caur Jēzu Kristu.