Kādi mēs esam

Kādi mēs esam

Augsburgas ticības apliecības 1. artikuls runā par Dievu, kā Viņš mums ir atklājies. Tādā pat veidā Augsburgas ticības apliecības 2. artikuls dod mums ieskatu par to, kādi esam mēs, cilvēki, raugoties Dieva acīm. Šeit nav pilnīgs cilvēka attēlojums – kas un kāds viņš ir, piemēram, attiecībās ar līdzcilvēkiem.

Augsburgas ticības apliecības 2. artikuls grib norādīt uz pašu galveno Bībeles mācībā par to, kādi mēs esam pēc savas dabas Dieva priekšā. Bet tur mēs neieraugām sevi īpaši pievilcīgā gaismā. Jā, daudziem šķiet, ka tik pesimistisks ieskats par cilvēku ir kļūdains vai pilnīgi aplams. Tomēr mums jābūt skaidrībā, ka Augsburgas ticības apliecības 2. artikuls neizteic tikai atsevišķu teologu personīgās domas, bet gan tā ir mūsu baznīcas ticības apliecība par patiesību, kuru Dievs ir atklājis par mums pašiem. Mums nav tiesību to noraidīt, jo šī patiesība atspoguļo fundamentālu Bībeles mācību.

Īsāk sakot, Augsburgas ticības apliecības 2. artikuls saturs atklāj, ka mēs esam grēcinieki.

Pirmām kārtām, tas nozīmē, ka mēs paši no sevis esam “bez ticības Dieva priekšā” (Ps. 36:2; Rom. 3:18). Mēs nepakļaujamies Dieva gribai, neesam paklausīgi un nebīstamies Viņu, un rīkojamies pretēji Viņa gribai. Varbūt mēs bīstamies no Dieva soda, jo tas attiecas uz to, ko mēs nostādām visaugstāk, proti, paši sevi. Bet pats cilvēks nebīstas rīkoties pret Dievu un Viņa gribu, tādēļ ka Dievs nestāv cilvēka dzīves centrā. Grēks nav nekas cits, kā egoisms, kad cilvēks riņķo vienīgi ap sevi un visu, kas saistīts ar viņu. Grēks nozīmē arī to, ka cilvēkam “nav paļāvības uz Dievu”. Cilvēks nepaļaujas uz Viņu, nedz uz to, ka Viņa griba ir mums par labu, nedz arī uz apsolījumiem, ko Viņš mums ir devis. Nav neviena, kas pats sevi un savas rūpes droši liktu Dieva rokās.

Tātad svarīgākais jau ir pateikts: nav neviena, kas pats no sevis spētu ticēt Dievam, jo ticība tieši ir paļaušanās uz Dievu un Viņa apsolījumiem (1. Kor. 2:14). Augsburgas ticības apliecības 2. artikula vācu tekstā ir ļoti skaidri pateikts, ka pēc dabas “cilvēkam nevar būt patiesas ticības Dievam”. Mums nav brīva griba, ka mēs varētu izvēlēties starp Dievu un sātanu. Problēma ir tā, ka mēs paši sevī esam ļauni – mēs stāvam ļaunā pusē un nevaram darīt neko citu, kā tikai runāt Dievam pretī.

Mēs esam jau izvēlējušies un mēs izvēlējāmies Dievam pretoties! (Jņ. 1:10-11; Kol. 1:21; Rom. 8:6-8)
Šeit viss ir sasaistīs kopā: paši mēs nespējam ticēt un “bez ticības cilvēcīgā daba nekādā veidā nespēj darīt pirmā un otrā baušļa darbus. Bez ticības nelūdz Dievu, nekā no Dieva negaida, krustu nepanes, bet meklē cilvēku aizstāvību, uzticas cilvēku aizsardzībai. Tādējādi sirdī valda it visas iekāres un cilvēcīgi nodomi, jo nav ticības un paļaušanās uz Dievu” (Augsburgas ticības apliecības 20. artikuls). Cilvēks bez Dieva var uzticēties daudz kam – citiem cilvēkiem, idejām, sistēmām vai sev pašam (Jer. 17:5; Rom.1:25). Visam tam cilvēks spēj ticēt, tikai ne Dievam.

Bez tam grēks ir arī “iekāre”. Te nav runa vienīgi par, piemēram, dzimumiekāri, lai gan arī tā var būt grēcīga (Mt. 5:28), bet runa ir par mūsu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Ja cilvēks nebīstas un netic Dievam, bet vienīgi baidās no tā, kas viņam var kaitēt, un tic tam, kas viņam nāk par labu, tad ir skaidrs, ka viss pārējais viņu interesē tikai tik lielā mērā, cik tas kalpo viņam pašam! Iekāre ir aktīva nodarbinātība ar sevi. Iekāre ir egoistiska vēlme izmantot visu savām interesēm, neatkarīgi no tā, vai ir uz to tiesības vai nav. Cilvēka izjauktās attiecības ar Dievu, ietekmē arī attiecības cilvēku starpā, jo grēcīgā iekāre dara ļaunu citiem. Mēs grēkojam, jo mēs esam grēcinieki (Mt. 15:19; Gal. 5:19-21).

Tādi esam mēs cilvēki, raugoties Dieva acīm.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *