“Lai mēs pie šīs ticības nāktu, ir iedibināts kalpošanas amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu pasniegšanai.”
Šajos vārdos ir ietverta misija. Kāds autors ir rakstījis, ka 5. artikuls ir jāuzskata
“par pamatu pamatu, uz kura zem Kristus pavēles sludināt pasaulē Viņa vārdu gulstas gan ķēnišķā priesterība, gan aicinātā mācītāja amats.”
Tas attiecas uz Baznīcas uzdevumu Gara vadībā runāt un dzīvot, svinēt un sludināt labo vēsti, ka Dievs Jēzus dēļ ir samierinājis visus grēciniekus ar sevi, atņemdams viņu grēkus un uzlikdams tos savam Dēlam. Tas nav nekas cits, kā nopietna attieksme pret patiesību, ka caur Evaņģēlija sludināšanu Svētais Gars dāvā ticību.
Kalpošana Evaņģēlijam nozīmē zināt un ticēt, ka Evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic” (Rom.1:16). Iespējams, ka grēks ir izpostījis daudzas dzīves un visiem tajā iesaistītajiem kā risinājumu devis izmisumu. Taču Evaņģēlija spēka dēļ Jēzus Kristus augšāmcelšanā un Viņa uzvarā pār grēku un nāvi arī mēs varam uzvarēt savu mazo nāvi. Tieši tā Gara spēks darbojās Nikodēmā, kuram “jāpiedzimst no jauna”, un neuzticīgajā sievietē, kas slāpa pēc dzīvības ūdens savā iztukšotajā un bezcerīgajā dzīvē, un Sīmanī Pēterī, kurš zvērēja, ka nepazīst Kungu Jēzu, un visos mūsos, kad vienīgais, ko 111- S varam darīt, ir lūgt Kunga žēlastību un žēlsirdību.
Brīnums slēpjas apstāklī, ka Tas Kungs ir vienmēr gatavs palīdzēt, it īpaši grūtā brīdī. Un mēs to zinām nevis tāpēc, ka varam rast sevī mierinājumu, bet gan tādēļ, ka varam uzlūkot Viņu ārpus sava citādi ciešanu pilnā ego Viņa varenajā, objektīvajā, patiesajā apsolījuma un dzīvības vārdā!
Mums noteikti nav vajadzīgs iztikt vieniem pašiem. Sava nolūka un plāna ietvaros tas pats Kungs Jēzus Kristus, kas izglāba mūs un sūtīja Svēto Garu, arī iedibināja īpašo publiskās kalpošanas amatu. Šīs “dāvanas” svētajā kalpošanā Baznīcai piešķir pats Kungs, lai tās būtu instrumenti Svētā Gara rokās, ar ko apbruņot un veidot Dieva ķēniškos priesterus caur Evaņģēliju un sakramentiem. Viņu uzdevums ir svēts uzdevums. Viņu kalpošanu ir noteicis pats Kungs. “Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, To Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti” (2.Kor.4:5).
Un tas viss tiek darīts tādēļ, ka “caur vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas ceļ ticību. Tas darbojas, kur un kad Dievs to grib tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju.” To visu uzsver pārliecība par mūsu pestīšanu – nevis tādēļ, ka mēs tā domājam, jūtam vai tā iedomājamies, bet tādēļ, ka tas tā ir.
To saka pats Dievs