“Kalpošana ir paša Dieva piešķirta dāvana Baznīcai.”
Augsburgas ticības apliecības 14. artikuls ir tikai 23 vārdus garš:
“Par Baznīcas kārtību māca, ka nevienam Baznīcā nav atļauts publiski (atklāti, oficiāli) mācīt un sakramentus pārvaldīt, kā tikai pēc iedibinātās kārtības likumīgi aicinātajiem.”
Taču, neskatoties uz to, neviena cita kā tikai šajā īsajā teikumā aplūkotā tēma nav izraisījusi vairāk diskusiju un strīdu luterāņu vidū – vai arī citu kristīgo baznīcu vidū – 470 gadu laikā kopš Augsburgas ticības apliecības nolasīšanas svētās Romas ķeizara priekšā. Iespējams, tas notiek tādēļ, ka mācībai par kalpošanu ir ļoti tieša saistība ar katru kristīgo draudzi un arī ar katru kristieti.
“Kalpošanas” tēma ietver ne tikai teoloģiju, bet arī organizāciju, struktūru un ceremonijas. Tā ir saistīta ar varas institūcijām, vadību un personībām. Diskusijas, pat strīdi par “kalpošanu” bieži vien aizsākas sarunās par varu, kontroli un statusu.
Būtībā Augsburgas ticības apliecības 14. artikuls nav vienīgais, kas pievēršas mācībai par kalpošanu. 5. artikula nosaukums ir “Par kalpošanu Baznīcā un mācītāja amatu” un 28. artikula tēma ir “Par Baznīcas varu”. Tādēļ mums ir nepieciešams ņemt vērā arī šos artikulus.