Augsburgas ticības apliecības 1. artikuls vispirms apliecina kristiešu kopējo ticību, ka ir viens Dievs, pasaules Radītājs un Kungs. Viņš ir Radītājs, t.i., Dievs, kas licis rasties visam, kur iepriekš nebija nekā (1. Moz. 1-2). Ja Viņš nebūtu radījis, nebūtu nedz mūsu, nedz pasaules, kurā mēs dzīvojam (Rom.4:17). Arī “neredzamās lietas” – eņģeļi un garīgās būtnes pieder radībai (Kol. 1:16). Pastāv būtiska atšķirība starp Dievu un radību: radība nav dievišķa un Dievs nav radība. Radības, debesu ķermeņu, garu, nozīmīgu personību vai dabas pielūgšana ir elkdievība un ir pretrunā ar Dieva gribu (2. Moz. 20:3-5; Mt. 4:8-11; Ap. d. 14:11- 15; Rom. 1:22-25; Atkl. 19:10).
Dievs ir “mūžīgs” un “bezmiesīgs” (Rom. 1:20; Kol. 1:15; 1. Tim. 1:17). Viņš ir mūžīgs – tas nozīmē, ka Viņš bija pirms visa, pirms vēl bija radīts laiks. Vārds bezmiesīgs, savukārt, nozīmē, ka Viņam nav ārējas formas un veidola, tādējādi Viņš nav saistīts ar telpas ierobežojumiem. Dievs ir nesaistīts un ārpus laika un telpas; atšķirībā no mums, jo arī laiks un telpa ir Viņa radīti. Viņš ir pāri visam, kas mēs esam un ko mēs domājam, jo Viņš ir Dievs. Viņā viss ir “neizmērojams”, jo Viņš nav mērāms ar mūsu mēru. Radītājs ir bezgalīgi augstāks par savu radību. Dievam ir “neizmērojama vara, gudrība un labums”: Bībelē mēs iepazīstam Viņu kā bezgala labu, gudru un varenu (1. Tim. 6:13-16; Rom. 11:33-36; Mk. 10:18; 1. Jņ. 4:8).
Radīšanas stāstā ir teikts ļoti skaidri: savā visvarenībā Viņš radīja visu pasauli no nekā, vienīgi sava vārda spēkā. Viņš radīja to ļoti labu, pāri par visu, ko mēs spējam aptvert, jo Viņš ir bezgalīgi gudrs un labs. Tāds bija Dievs, kad Viņš radīja pasauli, un tāds Viņš ir tagad.
Tas pats attiecas uz Viņu kā “visu lietu Uzturētāju”. Bez Viņa gudrās, labās visvarenības visam būtu jāiznīkst, bet saskaņā ar Viņa gribu pastāv visums un atomi turas kopā, pateicoties tai, pasaule iet savu gaitu (Ps. 104:27-29; Ap. d. 17:25, 28). Bez Dieva radīšanas darba pasaule nebūtu radusies, un bez Viņa nepārtrauktās Uzturētāja gribas tā nevarētu pastāvēt.
Šī iemesla dēļ Augsburgas ticības apliecībā ir noraidīts tāds novirziens kā manihejieši (nosaukti pēc reliģijas dibinātāja Mani), kas mācīja, ka eksistē “divi dievi – viens labs, otrs ļauns”. Dievs tādā gadījumā būtu tas labais. – Šāds uzskats tiek ļoti asi noraidīts, jo nevar būt doma par kādu antidievu, kas būtu līdzīgs Dievam! Ja jau būtu divi sākotnējie spēki, tad taču Dievs nebūtu visvarens.
Augsburgas ticības apliecība nenoliedz, ka eksistē ļauni spēki, bet apgalvo, ka tie nav bijuši pašā sākumā un tie nav mūžīgi kā Dievs, un tādēļ tos nevar saukt.’ par Dievu! (Ef. 1:19-22) Vienīgi Viņš ir mūžīgs un visvarens; viss pārējais pieder radītajai pasaulei un ir ar ierobežotu varu. Dieva radība gan spēj ļaunumā nostāties pret Viņu, bet Dievs ir Kungs, Viņš ir vienīgais “sākotnējais spēks” un savā visvarenībā Viņš nedalās ne ar vienu sev naidīgu spēku.
Tātad nav divu dievu – viena laba, otra ļauna, bet gan viena sākotnēja vara, Dievs, kas bijis no sākuma, un Viņš ir labs, bezgala labs. Mūsu pasaule bija radīta laba, jo tās Radītājs ir visugudrais un visulabais Dievs. Un mēs ar labu sirdsapziņu varam lietot radīto pasauli, bet tikai saskaņā ar Viņa gribu. (1. Moz. 1:31; 1. Tim. 4:1-5). Turpretī grieķu pasaulē uz visu miesīgo un materiālo daudzi skatījās kā uz kaut ko bezdievīgu un ļaunu.
Gnosticisms, kas bija spēcīgs pirmajos gadsimtos, uzskatīja, ka matērija nav no Dieva. Bet jau Jaunajā Derībā un senajā baznīcā ir skaidrs, ka Dievs ir visa Radītājs. – Ja visa radība nebūtu bijusi Dieva darbs, tad tam būtu sekas arī mūsu pestīšanā: ja mēs būtu kādas ļaunas varas “radīti”, tad mēs varētu jautāt – vai vispār ir iespējams, ka mēs reiz varētu piederēt Dievam. Bet mūs ir radījis Dievs un līdz ar to šajā pasaulē mēs esam Viņa radības un padoti Viņam, un žēlastībā mēs varam tapt sava Radītāja glābti Viņa mūžīgajā valstībā.