Kāds nesen Austrālijas luteriskās baznīcas žurnālā publicēts raksts attiecas arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tajā tiek apgalvots:
“Daudz kas mainās. Dieva ļaudis vairs nevēlas tikai sekot; viņi vēlas iesaistīties. Viņi vairs nepieņem pieticīgi to, ko viņiem māca; viņi grib mācīties paši. Viņi vairs neciena mācītāju bez ierunām tikai tā dēļ, kas viņš ir; ciena ir jānopelna. Cilvēki aizvien vairāk atbalsta dalītas vadības modeli, nevis modeli, kas paredz priekšnieku un padotos. Tā vietā, lai tikai atbalstītu mācītāja kalpošanas amatu, cilvēki tiecas paši uzņemties kalpošanas amatus. [..] Šīs pārmaiņas var izrādīties mulsinošas un satraucošas – gan mācītājiem, gan Dieva ļaudīm”.
Cik patiesi teikts. Šādā kontekstā mēs varam aplūkot skaidro biblisko padomu, ņemot vērā to, ko Augsburgas ticības apliecība sludina par “kalpošanas amatu”. Tā noraida mācītājus, kas kalpošanas amatu uzskata par savu privileģēto darbības sfēru, valdonīgi izturoties pret savām draudzēm. Tajā pašā laikā tā brīdina no maldīgā uzskata ka visu ticīgo priesterībai piederīgie var iegūt mācītāja satusu, publiski sludinot draudzē bez likumīga aicinājuma.
Draudzei ir jāsaskata atšķirība starp to, ko tā vēlas redzēt mācītājā, un to, kas tai ir nepieciešams saskaņā ar Rakstiem. Draudzei uzmanīgi jāizturas pret saspīlējumu, kas rodas starp to, kas mācītājs ir kā vēl viens grēcinieks un par ko viņš vēlas būt kā viens no Dieva atpestītajiem. Ir nepieciešams atgādināt mācītājiem par viņu privilēģiju kalpot kā Labajam Ganam padotiem ganiem, un draudze nedrīkst aizmirst, ka mācītājiem būs jāatbild Dieva priekšā par savu kalpošanu.
Kad tas ir noticis, konfliktu ir iespējams aizstāt ar priecīgu līdzdalību, ko Pāvils skaisti apraksta vēstulē filipiešiem: “Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību Evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim” (1:3-5).
Un draudzes no savas puses neuzskatīs par apgrūtinājumu ievērot apustulisko pavēli: “Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi” (Ebr. 13:17).