Nevienam citam notikumam kristieša personīgajā ikdienas dzīvē nav lielākas nozīmes kā Kristībai. Lielais katehisms māca, ka
“ikvienam kristietim visu mūžu Kristībā pietiek ko mācīties un vingrināties.”
Tas ir tā dēl, kas, kā māca Sv. Pāvils, notika un katru dienu joprojām notiek: “Jo mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvei, lai, tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē” (Rom. 6:4).
Kristībā mēs – visa mūsu persona, miesa un dvēsele – tiekam savienoti ar Kristu, kas ir miris grēkam un dzīvo Dievam (Rom. 6:10). Vienotībā ar Kristu mums katru dienu jāatkārto tas, kas notika pie kristāmtrauka. Mums “jāatmet vecais cilvēks” un “jāapģērbj jaunais cilvēks” (Ef. 4:22, 24).
Šo darbību luteriskās baznīcas ticības apliecības uzskata par ikdienas grēku nožēlu, kas
“savā būtībā nav nekas cits Kristība, jo – vai gan grēku nožēla nozīmē ko citu kā visā nopietnībā uzbrukt vecajam cilvēkam, savaldīt to un ieiet jaunā dzīvē? Tādēļ, dzīvodams grēku nožēlā, tu dzīvo Kristībā, kura ne vien pasludina, bet arī rada, iesāk un prasa šādu dzīvi..”
Šāds kristīgās dzīves raksturojums ir pilnīgi pretējs tukšajiem vārdiem, ko dažreiz nākas dzirdēt, piemēram, ka “pat labākajos no mums ir kaut kas slikts, un pat sliktākajos no mums ir kaut kas labs.” Kristība mūsos ieraksta nāvi – “vecā cilvēka” nāvi – un dzīvību – “jaunā cilvēka” rašanos, kas “radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā” (Ef. 4:24).
Vecajam ir jāmirst, un jaunajam ir ik dienas no jauna jāpiedzimst līdzīgi labības graudam, kas ir kritis zemē nāvei, lai uzdīgtu un nestu augļus (skat. Jņ. 12:24).
Teologs Herberts Girgensons to apraksta uzskatāmi:
“Dievs nelasa morāli, kā uzvesties bērnam, kas nokļuvis starp padibenēm. Viņš to izvelk no to vidus un ieved mājā, Tēva mājā, kurā ir tīra dzīvības un mīlestības atmosfēra, kas nosaka attiecības starp tiem, kuri dzīvo šajā saimē.”
Girgensons pareizi parāda, ka mūsu jaunā dzīve Kristū tiek vadīta Dieva saimē, Baznīcā (1. Kor. 12:13).