“Nav viegli uzturēt pareizas attiecības starp Baznīcu un valsti. Bet tas nav arī neiespējami.”
No visām iespējamajām pusēm kristieši mūsdienās sastopas ar Baznīcas un valsts sfēru sajaukumu.
Piemēram, kad sabiedriski apzinīgas baznīcas institūcijas pieņem liberālu nostāju attiecībā uz federālo un valsts likumdošanu, tās to bieži dēvē par “kristīgu” nostāju. Bet arī tur, kur kādas baznīcas institūcijas pauž konservatīvu attieksmi, tā tiek saukta par “kristīgu”.
Vēl ierastāka mūsdienās ir daudzu Baznīcu praktizētā vienkāršotā norobežošanās tīrā “pārpasaulīgā” kristietībā ar pilnīgas nošķirtības sienu starp Baznīcu un valsti. Šķiet, ka daudzi amerikāņi vēlas, lai viņu Baznīcas būtu sabiedriski pasīvas.
Vai šī ir mūsu vienīgā dzīvotspējīgā izvēle? Vai nu mēs esam uzticīgi Baznīcas institūcijām un kristiešu koalīcijām, kas pievienojušās politiskām programmām, vai arī mums jāizšķiras par sabiedriski un politiski pasīvu kristietību?
Luteriskās ticības apliecības grāmatas piedāvā vēl vienu izvēli – lai gan jāatzīst, ka bieži vien tā netiek īstenota. Luteriskās ticības apliecības grāmatas paredz tādu skaidru atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju, ka Baznīca kļūst sabiedriski nozīmīga – bet bez tiešas iesaistīšanās politikā.
Laikā, kad tika uzrakstītas luteriskās ticības apliecības grāmatas, Baznīca un valsts bija cieši saistītas. Būtībā Baznīcas vēstures gaitā apmēram tūkstoš gadu līdz reformācijai Baznīcai bija ievērojama politiska ietekme. Un reformācijas laikā liela daļa šīs ietekmes bija demoralizēta.