“Kristieši gaida uz Kristus atkalnākšanu – nevis bailēs, bet paļāvībā.”
16. gadsimta luterāņu reformatori un Romas katoļi nebija vienisprātis par daudziem jautājumiem. Taču viņu starpā nepastāvēja ne mazākās nesaskaņas attiecībā uz to, ko Augsburgas ticības apliecība sludina par Kristus atkalnākšanu:
“Tāpat māca, ka Kristus pasaules nobeigumā nāks turēt tiesu un uzmodinās visus mirušos; dievbijīgajiem un izredzētajiem dos mūžīgu dzīvību un nebeidzamu prieku, bet bezdievīgos, ļaunos cilvēkus un velnus notiesās bezgalīgām mokām.”
Diemžēl vienprātība par Kristus redzamo atkalnākšanu, lai noturētu tiesu, mūsdienās vairs nav tik izplatīta. Daudzi kristieši vairs netic reālai vai miesiskai Kristus atkalnākšanai, bet gan gaida uz Viņa atgriešanos kristiešu dzīvē un viņu centienos uzlabot sabiedrību. Šis uzskats bija “Sociālā Evaņģēlija” kustības pamatā, kura darbojās 20. gadsimta sākumā un piesaistīja pat dažus Baznīcas vadītājus sociālisma – un, galējos gadījumos, pat komunisma – solījumiem.
Taču Svētie Raksti, sludinot Kristus atkalnākšanu, runā par pavisam ko citu.
Kad Kristus bija uzkāpis debesīs un izzudis no mācekļu skatiena un kad tie turpināja raudzīties debesīs, tiem parādījās divi eņģeļi. “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši, debesīs aizejam.” (Ap. d. 1:11)
Arī pats Jēzus runā par savu atkalnākšanu un par to, ko Viņš šajā dienā darīs: “Bet, kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem.” (Mt. 25:31-32)