Pēc ilgas cīņas Baznīcai nācās skaidri apliecināt, ka Jēzus vienā personā pastāv divas dažādas – bet nedalāmas – dabas. Kā Dievcilvēks Viņš ieguva cilvēkiem grēku piedošanu, dzīvību un pestīšanu. Viņš neguva uzvaru ierastajā iekarojumu ceļā. Jēzus drīzāk apgrieza otrādi ierastos cilvēku sasniegumu veidus un ieguva uzvaru caur pašuzupurēšanos.
Sv. Pāvils raksta: “Kas [Jēzus Kristus], Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Fil.2:6-8)
Kopš savas cilvēciskās ieņemšanas brīža līdz pat nāvei un guldīšanai kapā Dieva Dēls atturējās no pilnīgas sava dievišķa majestātiskuma un varas izmantošanas. To bieži dēvē par “pazemošanās stāvokli”. Jēzus “pazemošanās” beidzās un Viņa “paaugstināšanās” sākās brīdī, kad Viņš atgriezās dzīvē, vēl būdams kapā. Viņa augšāmcelšanās ir Tēva zīmīgā liecība, ka Jēzus ir Dieva Dēls (Rom.1:3-4) un ka mūsu grēki tagad ir pilnībā piedoti Viņa dēļ, “kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu attaisnoti” (Rom.4:25).
Šāda piedošana ir šī brīža realitāte, nevis nākotnes iespēja. Svētā Gara spēkā kristieši dēvē augšāmcēlušos Jēzu par “Kungu” (Ap.d.2:36) – un tam ir drošs pamatojums: “Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū, un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu” (Fil.2:9-11).
Dieva Dēla atnākšana cilvēka veidolā ar miesu un asinīm (“inkarnācija”, Jņ.1:14) bija patiesas, nepelnītas žēlastības akts. Tā nebija atsaukšanās vai atlīdzība par cilvēku sagatavošanos. Dieva darbošanās caur Jēzu Kristu ir, pirmkārt, žēlastības vara. Lai gan Viņa ķēnišķās varas apjoms un spēks nekad netiek apšaubīts, Jēzus ir mūsu labvēlīgais ķēniņš, jo mēs esam pazinuši Viņa žēlastību un mīlestību pret mums.
Patiesi, drīz pēc Pētera iespaidīgās apliecības, ka Jēzus ir dzīvā Dieva Dēls (Mt.16:16), Jēzus sāka skaidrot, ka Viņam ir nepieciešams doties uz Jeruzalemi un “daudz ciest”, “tikt nokautam” un “trešā dienā augšāmcelties” (Mt.16:21). Iespējams, ka tas neko daudz neizteica mācekļiem, kuri gaidīja daudz savādāku ķēniņu, bet tas pilnībā atbilst Viņam, kas “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem” (Mk.10:45).