Lai gan reformācijas laikā visas puses vienojās par Kristus redzamo atkalnākšanu, anabaptisti gatavojās Viņa atnākšanai, mēģinot nodibināt pasaulīgu valstību. Viņu neveiksmīgais sociālais eksperiments balstījās uz maldu mācību, ko dēvē par “millenārismu”, kas latīņu valodā nozīmē tūkstošgadi.
Mūsdienās daudzi, ja ne visi, fundamentālisti un “evaņģēliskie” ir millenāristi, kas tic, ka Kristus savā atkalnākšanā nodibinās pasaulīgu valstību. Lai gan millenāristi nav vienisprātis par atsevišķiem aspektiem, gandrīz visi balstās uz burtisku izpratni par metaforisko “tūkstoš gadu” pieminēšanu Atkl. 20:2-7.
Millenārisms dažādās formās ir populārs it sevišķi amerikāņu vidū. Pagājušajā gadsimtā šeikeri atcēla laulību un dzīvoja kopienās. Veiksmīgākie (un noteikti nekristīgie) pēdējo dienu svētie, kas pazīstami kā mormoņi, nodibināja paši savas kopienas, īpaši Soltleiksitijā.
Mērenu uzskatu pauž fundamentālisti un neoevaņģēliskie, kuru mērķis ir izveidot Ameriku par “kristīgu” nāciju, kurā Baznīca un valsts darbojas kā sabiedrotie, veicinot tikumīgu uzvedību ar likumdošanas palīdzību. Piemēram, to neveiksmīgi mēģināja panākt ar aizliegumiem, taču tās nolūks ir saglabājies vietēja mēroga “sausajos likumos”, kas joprojām regulē alkoholisko dzērienu pirkšanu un pārdošanu. Mūsdienās šādu grupu centieni tiek vērsti uz politisku darba grupu dibināšanu, kā, piemēram, Kristīgā koalīcija, lai ievēlētu kandidātus un pieņemtu likumus, kas turpinātu nācijas “pievēršanu kristietībai”.
Šīs grupas ir bieži saistītas ar cionistu ebrejiem savos centienos rast likumīgu modernās Izraēlas valsts pamatojumu Dieva apsolījumā Ābrahāmam un konkrētos Vecās Derības pravietojumos.
Millenāristi ir vienisprātis par tādu Jņ. 5:29 interpretāciju, ka notiks viena augšāmcelšanās svētajiem un otra pēc tūkstoš gadiem nolādētajiem (taču “pirmsmillenāristi” uzskata, ka Kristus atgriezīsies pirmajā augšāmcelšanās reizē, un “pēcmillenāristi” — otrajā reizē). Daži uzskata, ka īsti ticīgie tiks “aizgrābti” vai aizrauti debesīs, atstājot pārējos uz zemes, kur tūkstoš gadus valdīs Kristus.
Šie uzskati, lai cik atšķirīgi tie būtu, ir pietiekami līdzīgi reformācijas laikmeta anabaptistu maldiem, lai uz tiem attiecinātu Augsburgas ticības apliecības nosodījumu tiem, kas
“tagad izplata jūdu maldus, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie pārņemšot pasaules pārvaldīšanu, visur nomākdami bezdievjus.”
Satraucoši ir arī tas, kā millenāristi piemēro bibliskos pravietojumus pasaules notikumiem, jo īpaši attiecībā uz Izraēlu. Daži vēlas atjaunot Jeruzalemes templi. Luterāņiem jebkurš ierosinājums atjaunot templi nozīmē noliegt to, ka Kristus ir Dieva templis, kurā mēs atrodamies ticībā.
Millenāristu aizraušanās ar Izraēlu noliedz to, ka Kristus ir piepildījis gan Vecās Derības pravietojumus, gan tās saturu. Mūsu nesaskaņas ar millenāristiem neattiecas uz viena vai otra Bībeles panta interpretāciju, bet gan balstās uz pilnīgi atšķirīgu nostāju. Kristus ir Svēto Rakstu saturs, un mūsu ticības apliecības grāmatas nepieļauj Rakstu piepildīšanu – ārpus Viņa.