Romas katoļi pilnībā piekrita luterāņiem tajā, ko māca Apoloģija:
“Pasaules galā parādīsies Kristus un atmodinās visus mirušos, piešķirot mūžīgu dzīvību un mūžīgu iepriecu dievbijīgajiem un nolādot bezdievjus nebeidzamām mocībām kopā ar velnu.”
Abas konfesijas apliecina iepriekš minēto Apustuļu un Nīkajas ticības apliecībās, bet jo īpaši skaidri Atanāsija ticības apliecībā, kas bieži tiek izmantota Trīsvienības svētkos:
“Viņam atnākot, visi cilvēki augšāmcelsies ar savām miesām, atbildību dos par saviem darbiem un, kas labu darījuši, ieies mūžīgajā dzīvē, bet, kas ļaunu, mūžīgajā ugunī.”
Lai cik bargi šie vārdi izid.ausītos, tiegandriz vārdu pa vārdam atkārto Jēzus teikto, ka “tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam” (Jņ. 5:29). Labie darbi, pēc kuriem tiek tiesāti kristieši, ir Kristus žēlastības darbi, kas tiek darīti citu labā. Protams, mēs tiekam pestīti vienīgl žēlastībā un vienīgi ticībā, bet šie darbi rāda pasaulei – tagad un pēdēja tiesā ka mūsos mājo patiesa ticība.
Kopš agrīnajiem laikiem Baznīca ir sapratusi “miesas augšāincel-šanos” kā fizisku augšāmcelšanos – un ir pat aizstājusi vārdu “ķennenis” ar vārdu “miesa”, lai topaustu skaidri.
Šķiet, ka Pāvila dzīves laikā cilvēki sagrozīja viņa vārdus par “garīgo miesu” (1. Kor. 15:44) ar domu, ka tikai dvēsele dzīvo pēc nāves, bet miesa paliek kapā (2. Pēt. 3:15-16). Lai saprastu Pāvila vēstījumu, atliek tikai iepriekš minēto vārdu savienojumu sākt ar lielo burtu “G”, lai iegūtu vārdu “Garīgs”. Miesu atmodina Svētais Gars. Vārda “miesa” izmantošana vārda “ķermenis” vietā atcēla senatnes cilvēku vidū izplatīto uzskatu, ka pēc nāves dvēseles ir nolemtas mūžīgai, bieži vien drūmai eksistencei bez miesas augšāmcelšanās.
Protams, ticīgo dvēseles dzīvo pēc nāves – taču svētlaimē, pastiprinātas apziņas stāvoklī un tās pievienojas eņģeļiem, lai slavētu Dievu. Šī svētlaimības starpposma stāvokļa kulminācijas punkts ir augšāmcelšanās, kad miesa un dvēsele savienojas galīgā un mūžīgā godībā (1. Tes. 4:13-18). Tiks atcelts 1. Moz. 3:19 pasludinātais lāsts, kas pielīdzina cilvēku pīšļiem, un pilnībā tiks īstenots Dieva sākotnējais nodoms par cilvēku kā miesu un dvēseli (1. Moz. 2:7).
Luterāņi apstrīdēja paražu pielūgt svētos un noturēt mises mirušajiem, taču ne viņi, ne Romas katoļi neapstrīdēja dvēseles dzīvošanu pēc nāves. Pārliecība par dvēseles dzīvošanu pēc nāves iegūst īpašu nozīmi budismā un citās populārās Austrumu filozofijas formās, saskaņā ar kurām nāves brīdī dvēsele zaudē savu identitāti nirvānā vai kādā citā bezpersoniskā stāvoklī.