Luteriskās ticības apliecības grāmatas neapgalvo, ka cilvēkiem nepiemīt pilnīgi nekāda brīvā griba. Augsburgas ticības apliecība apraksta, ko cilvēku dabīgās spējas var izlemt un vēlēties dabīgajā stāvokli, kurā viņi ir piedzimuši:
“Cilvēka gribai ir kaut kāda brīvība piepildīt pilsonisko taisnīgumu un izvēlēties prātam pakļautas lietas.”
Viņi nav kā akmeni.
Dabīgais prāts un griba ļauj cilvēkam apsvērt savu situāciju un izdarīt lēmumus, lai organizētu savu dzīvi un risinātu problēmas, kā Lats rīkojās, izraudzīdams sev zemi (1. Moz. 13:11). Augsburgas ticības apliecība sniedz dažus piemērus, citējot Sv. Augustīnu:
“Gribēt strādāt tīrumā, gribēt ēst un dzert, gribēt iegūt draugu, gribēt apģērbties, gribēt namu uzcelt, gribēt ņemt sievu, turēt lopus, mācīties kādu derīgu amatu.”
Cilvēks var izmantot savu izvēles brīvību morāla rakstura darbībās – piemēram, atturēt sevi no zādzības vai laulības pārkāpšanas, vai nogalināt un pielūgt elkus. Turēšanās pie tāda dzīvesveida, kuru pilsoniskā sabiedrība dēvē par labu un pareizu, tiek bieži dēvēta par “pilsonisko taisnīgumu”. Tam ir liela vērtība attiecībā uz sabiedrisko kārtību, un tas ir jāveicina.
Luteriskās ticības apliecības grāmatas nepiekrīt uzskatam, ka mums nepiemīt nekāda brīvā griba vai ka mūsu dzīvi un uzvedību nosaka zvaigznes vai apkārtējie apstākļi, vai audzināšana. Cilvēki (vai drīzāk viņu advokāti) uzstāj, ka viņi nav uzskatāmi par vainīgiem kādā nežēlīgā rīcībā, attaisnojoties ar atsevišķiem savas dzīves faktiem. Bet cilvēki taču ir brīvi un atbildīgi par savu rīcību.
Tomēr Augsburgas ticības apliecība izmanto formulējumu, ka “cilvēka gribai ir kaut kāda brīvība”, lai to visu paveiktu.
Izlemjot pieņemt kaut kādu notikumu gaitu un tai sekot, cilvēks, pie-mēram, sastopas ar daudziem ierobežojumiem, faktoriem, pār kuriem viņam nav varas, sarežģījumiem, kurus viņš nespēj atrisināt. Turklāt bez Dieva svētības un piekrišanas veicināt panākumus cilvēka centieni ir lemti neveiksmei. “Daudz nodomu ir vīra sirdī, bet pāri visam stāv un paliek Tā Kunga padoms” (Sal. pam. 19:21). Cilvēks nav savas dzīves pavēlnieks.
Kas attiecas uz pilsonisko taisnīgumu, tas nekad nav tik labs vai pilnīgs, kāds tas varētu būt, spēcīgo samaitātības tendenču dēļ cilvēkos.
Taču vienmēr pastāv kāds jautājums – tā kā mums ir vismaz kaut kāda brīvā griba izlemt nenogalināt, laboties un tamlīdzīgi, vai mēs varam izmantot savu gribu, lai vērstos pie Dieva un sāktu ticēt Kristum? Daudzi tā ir uzskatījuši. Saskaņā ar to, kā Dr. Ēvalds Plāss apskata šo jautājumu grāmatā The Abiding Word,
“pastāv trīs iespējas. Vai nu Dievs viens pats pievērš cilvēku ticībai, vai cilvēks pats iedibina sevī ticību, vai arī viņš kļūst ticīgs Dieva un pats savu pūlu sadarbības rezultātā.”
Pirmā iespēja – ka Dievs viens pats pievērš cilvēku ticībai – pasludina, ka cilvēks ir kā akmens, un luteriskās ticības apliecības grāmatas apgalvo, ka tā ir patiesība.