Uzskats, ka mēs tiekam glābti savu darbu dēļ, ir, iespējams, vislielākā un visbīstamākā teoloģiskā kļūda.
Pāvils skaidri norāda, ka mūs neglābj nekādi mūsu darbi. “Jo ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom. 3:23). Iespējams, ka. mēs varētu sevi attaisnot, ja mūsu dzīve būtu Dievam patīkama un pieņemama. Taču, kā norāda Pāvils, mēs esam grēkojuši, ikviens no mums ir grēkojis, un mūsu grēka alga ir nāve (Rom. 6:23), garīga un mūžīga nāve.
Cenzdamies paši ar saviem grēcīgajiem pūliņiem attaisnot sevi Dieva priekšā, mēs tikai grimstam arvien dziļāk bedrē. Mēs tikai vēl vairāk visu sarežģījam. Tieši to domā Pāvils, teikdams, ka bauslība pastiprina grēku (Rom. 3:20). Aplūkojot sevi no Dieva pilnīgās bauslības perspektīvas, mēs vienīgi redzam, cik grēcīgi un necienīgi mēs esam. Šajā ziņā bauslība kalpo kā spogulis. Tā parāda mūsu lielo grēcīgumu un liedz mums jebkādu iemeslu uzstādīt Dievam prasības un jebkādu iemeslu lielīties (Rom. 3:27; Ef. 2:9).
Tā kā mums nav nekur citur, kur vērsties, mums nākas meklēt šīs problēmas risinājumu ārpus sevis. Kad mēs to darām, bauslība ir izpildījusi savu nolūku. Tā virza mūs pie Dieva.
Īsumā varētu teikt, ka mācības par attaisnošanu pirmā dala ir savdabīgs negatīvs apgalvojums – negatīvs par mums pašiem. Tā mums dara zināmu to, ko mūsu attaisnošana nenozīmē: tā nenotiek mūsu darbu, mūsu nopelnu dēļ, tā nenotiek tā dēļ, ko mēs sakām vai darām, vai kas mēs esam; tā nenotiek kaut kā mūsos dēļ. Tā drīzāk notiek kaut kā ārpus mums dēļ – vienīgi no Dieva žēlastības.
Tādējādi mēs nonākam pie šīs mācības otrās daļas.