Dievam nav jāgaida līdz pastardienai, lai spriestu savu tiesu. Piemēram, Luters paredzēja Dieva sodu vāciešiem, jo viņi nepieņēma Evaņģēliju, kuru bija atjaunojusi reformācija. Mēs nevaram iedomāties sevi Dieva vietā, taču mēs apzināmies, ka Dievs soda, neatklājot Evaņģēliju tiem, kas to nepieņem.
Viscaur Bībelē Dievs piedraud un soda tagadnē, gatavojoties pastardienai. Plūdi, kas iznīcināja pasauli Noas laikā, un ebreju tautas izsūtīšana uz Babilonu, pēc vēlāko laiku praviešu un Jaunās Derības ieskatiem, ir Dieva sods par neticību. Jēzus pareģoja Jeruzalemes iznīcināšanu kā sodu tiem, kas Viņu nepieņēma. Tās iznīcināšana 70. gadā ir kā brīdinājums par pēdējo pasaules sodu pastardienā.
Šīs vēsturiskās krīzes norāda uz pēdējo tiesu Jēzus atkalnākšanas laikā.
Katrs Svētais Vakarēdiens pievērš draudzes uzmanību pēdējai tiesai un sagatavo mūs tikšanās reizei ar Jēzu kā mūsu Tiesnesi pastardienā (1. Kor. 11:26). Luterisko ticības apliecības grāmatu parakstītāji izstrādāja ticības apliecības, ņemot vērā pastardienas realitāti. Viņi bija gatavi šajā ticībā atbildēt
“pastarajā dienā taisnajam Tiesnesim, mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (Epitome)
Patiesa ticība Jēzum Kristum dāvā kristiešiem iedrošinājumu tiesas dienā. Svētie Raksti pasludina: “Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa, tā arī Kristus, vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida” (Ebr. 9:27-28).