Vispārsteidzošākā iezīme Augsburgas ticības apliecības diskusijā par “kalpošanu” ir tas, luteriskās ticības apliecinātāji nepārtraukti uzsver šīs mācības saistību ar Dieva vārdu. 5. artikuls skaidri apliecina, ka tieši Dieva darbības rezultātā ir iedibināts “kalpošanas amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu pasniegšanai.”
Dievs ir iedibinājis kalpošanas amatu, lai darītu pieejamus līdzekļus, caur kuriem mēs, grēcīgie kas
“bez jebkāda nopelna top attaisnoti Kristus dēl ticībā”, tiekam “pieņemti žēlastībā, un [..] grēki piedoti Kristus dēļ” (Augsburgas ticības apliecība, 4.).
“Jo caur vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvināts Svētais Gars, kas ceļ ticību” (Augsburgas ticības apliecība, 5.).
Šeit parādās princips, ka “ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles” (Rom. 10 :17).
Ar vārdu ir saistīts ne tikai kalpošanas nolūks, bet, kā norāda 14. un 28. artikuls, vienīgi vārds nosaka atšķirību starp to, kas ir sakāms par kalpošanas amatu attiecībā uz “dievišķām tiesībām”, un to, ko Baznīca ir iedibinājusi “pēc cilvēku tiesībām”.
Luterāņi apgalvoja Romas katoļiem, ka viņu
“dedzīgā vēlme bija saglabāt baznīcas iekārtu un dažādos garīdzniecības hierarhijas amatus” (Apoloģija, 14. 1.).
Taču viņi skaidri norāda, ka tos ir “radījusi cilvēku vara”. Tādējādi, kad katoļu bīskapi lika luterāņu mācītājiem “atmest un nosodīt doktrīnu, kuru mēs esam apliecinājuši”, šādus bīskapus nevarēja atzīt. Baznīca pastāv cilvēku kopībā, “kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus”. Tā “nepastāv to vidū, kuri cenšas iznīcināt Dieva vārdu ar saviem ediktiem” – pat ja viņi ir bīskapi. Atšķirību rada paļaušanās uz vārdu.
Šis princips parādās arī 28. artikulā, kas attiecas uz Baznīcas varu:
“Bet mēs spriežam tā, ka atslēgu vara jeb bīskapu vara, pēc Evaņģēlija, ir vara jeb Dieva pavēle sludināt Evaņģēliju, piedot un nepiedot grēkus un pārvaldīt sakramentus.”
Vienīgā vara, kas bīskapiem ir piešķirta “pēc dievišķām tiesībām”, ir vara “piedot grēkus, noraidīt Evaņģēlijam pretrunīgu mācību un izslēgt no Baznīcas kopības bezdievīgos, kuru bezdievība zināma”. Attiecībā uz šiem jautājumiem “nepieciešamība prasa un tāpat pēc Dieva tiesas draudzēm vajadzīgs viņiem parādīt paklausību, pēc Kristus vārdiem: “Kas jūs klausa, tas klausa mani” (Lk. 10:16)”.
Taču visa cita vara bīskapiem pieder “pēc cilvēku tiesībām”. Paklausība šādām cilvēku iedibinātām ceremonijām un stāvokļiem nepienākas, ja tās ir “tradīcijas, kuras nevar izpildīt bez grēka”. Šādos gadījumos “mums jāseko apustuliskajai regulai, kura nosaka: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap. d. 5:29)”.
Kalpošana, gan tās nolūks, gan pilnvaras, pamatojas Dieva vārdā un ir Dieva vārda iedibināta.