Šīs dāvanas – mūsu Kunga patiesā miesa un patiesās asinis – bija Viņa novēlējums baznīcai tajā vakarā, kad Viņš tika nodots. Tās ir Viņa pēdējā griba un novēlējums, kas pierakstīts iestādījuma vārdos Mateja, Marka, Lūkas evaņģēlijos un Pāvila 1. vēstulē korintiešiem.
Reformators Mārtiņš Hemnics raksta:
“Dieva Dēls uzticēja savai Baznīcai Vakarēdiena iestādījuma vārdus kā savu pēdējo gribu un novēlējumu – saviļņotu jūtu laikā ar viskvēlākajām lūgšanām un ārkārtīgi nopietnos apstākļos, naktī, kad Viņš tika nodots. Tādēļ šie vārdi visiem cilvēkiem ir jāievēro ar vislielāko cieņu un bijību pret To Kungu, jo tie ir Dieva Dēla testamenta vārdi.”
Diemžēl testamenti bieži vien izraisa karstus strīdus. Mūsu Kunga novēlējumam un testamentam nav klājies labāk. Hemnics raksta:
“Kāds ļauns gars ir iesaistījis šos vissvētākos vārdus strīdā.”
Taču viņš arī norāda, ka risinājums nav rodams, izskaidrojot šos vārdus tā, kā mums labpatīk. Mums drīzāk jāturas pie “vienkāršas, īstas un dabiskas nozīmes”.
Un iestādījuma vārdi ir ļoti vienkārši: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota [..]. Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums tiek izlietas grēku piedošanai.”
Taču kopš brīža, kad mūsu Kungs iedibināja Vakarēdienu, cilvēkiem Viņa vārdi ir likušies sarežģīti un aizvainojoši. Cilvēciskais saprāts jautā: “Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?” (Jņ. 6:52). Vai Jēzus sludināja kanibālismu? Tieši to secināja Romas impērijas pagāni, domādami, ka samaitātie kristieši piekopj gan kanibālismu, gan asinsgrēku (galu galā viņi runāja par brāļu un māsu mīlestību).
Taču ne tikai pagāni ir nepareizi izpratuši Jēzus vārdus. Kopš 11. gadsimta ir atradušies kristieši, kas Viņa vārdus uzskata par aizvainojošiem. Protams, Viņš nedomāja tieši to, ko Viņš teica! Protams, Viņa vārdi ir jāsaprot simboliski: “Tas simbolizē manu miesu.” Jēzus miesa ir uzkāpusi debesīs. Tagad tā atrodas virs mākoņiem; tā nevar īstenībā atrasties maizē un vīnā uz altāra. Mums ir jāpaceļ savas sirdis uz Viņu debesīs un ticībā jāgūst Viņā barība.
Lutera laikā daži reformatori no Šveices turējās pie šī simboliskā skaidrojuma. Kādas 1529. gada oktobra sestdienas pēcpusdienā vācu luterāņi un šveicieši sapulcējās Mārburgas pilsētā, lai apspriestos par Svēto Vakarēdienu un citiem jautājumiem. Baidīdamies no kārdinājuma piekrist kompromisam, Luters uzrakstīja ar krītu uz galda: “Tā ir mana miesa,” un apklāja šos vārdus ar galdautu. Atbildīgā brīdī diskusijas laikā viņš pacēla galdautu un nolasīja vārdus, piemetinot:
“Tas ir Svēto Rakstu pants.[..] Es nevaru neievērot Kunga Jēzus Kristus vārdus.”
Miesa un asinis, kurus mēs saņemam, protams, nepieder kādam līķim, bet gan ir “dzīva maize, kas nākusi no debesīm” (Jņ. 6:51). Gluži tāpat kā apustuļiem bija privilēģija klausīties Viņā, skatīt Viņu ar savām acīm, vērot Viņu un pieskarties Viņam ar savām rokam (1. Jņ. 1:1), ari mums ir dots Viņu redzēt un Viņam pieskarties Svētajā Vakarēdienā.
Vārds, kas kļuva par miesu, mums ir patiess cilvēks. Viņš nav spoks. Jēzus aicināja savus mācekļus pēc augšāmcelšanās: “Aptaustait mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man esam” (Lk. 24:39). Un Vakarēdienā Viņš mums sniedz to pašu miesu, kura reiz tika nodota krustam, tās pašas asinis, kuras tika izlietas, bet kuras Viņa paaugstināšanās pie Tēva labās rokas tagad ir brīnišķā kārtā cēlusi godībā. Šī miesa un asinis pieder Jēram, kas ir uzvarējis, lai gan tika nokauts, tās pieder Dieva Jēram, kas nes pasaules grēku (Atkl. 5:6; Jņ. 1:29). Tātad maize uz altāra ir Kristus miesa; vīns biķerī ir Kristus asinis. Vārdi, kurus izmanto Jēzus, ir ierasti un plaši izplatīti. Piemēram, mēs norādām uz vīna pudeli un sakām: “Tas ir vīns”, vai uz maku un sakām: “Tā ir nauda.” Tāpat kā balodis, kas nolaidās uz Jēzu Viņa Kristībā, bija Svētais Gars (Jņ. 1:32), maize ir miesa un vīns ir asinis.
Luterāņi izprot Jēzus vārdus tik reāli, ka tic, ka pat neticīgi un necienīgi kristieši, kas piedalās Vakarēdienā, saņem Tā Kunga patieso miesu un asinis. Vēl viena luteriskās baznīcas ticības apliecība, Šmalkaldes artikuli, māca: ”
Mūsu uzskats par altāra sakramentu ir tāds, ka maize un vīns Vakarēdienā ir Kristus patiesā miesa un patiesās asinis un ka to sniedz un saņem ne vien dievbijīgi, bet arī ļauni kristieši.”
Tādēļ Sv. Pāvils mūs aicina pārbaudīt sevi, lai mēs neēstu un nedzertu pašiem par sodu (1. Kor. 11:28-29).
Augsburgas ticības apliecības artikuls par Svēto Vakarēdienu ir īss, jo starp luterāņiem un katoļiem nepastāvēja nesaskaņas par “patieso klātbūtni”. Izklāstot luterāņu nostāju Apoloģijā, reformators Melanhtons priecīgi paziņo:
“Mēs zinām, ka ne tikai Romas baznīca atzīst Kristus miesisko klātbūtni, bet ari grieķu baznīca ir pieņēmusi un joprojām atzīst šo nostāju.”
Mācība par patieso klātbūtni bija “mācība, kuru pieņēma visa Baznīca.”