Šīs patiesības, protams, no jauna jāpiemēro katrai dienai un laikmetam, kad Baznīca no jauna izskata savu tradīciju nolūku un noderīgumu.
Un tas nekad nav viegls un strīdus neizraisošs uzdevums. 20. gadsimta 30. gados luterāņu teologs Teodors Grēbners uzrakstīja grāmatu The Borderland of Right and Wrong. Tajā viņš aplūkoja jautājumu par kristīgo brīvību un tās izmantošanu attiecībā uz daudzām sava laika “tradīcijām” (ieskaitot vienmēr delikāto jautājumu par vienotību un/vai dažādību dievkalpojuma formās).
No vienas puses, Grēbners rakstīja:
“Vienotība ārējās parādībās, kad tā ir adiafora, nav
mazsvarīgs jautājums. Luteriskā baznīca ir liturģiska baznīca, un liturģijas būtība ir vienotība.
Brīvība ir laba, taču visatļautība ir galējība, kas kavē Baznīcas darbu. Brīvība, kuru mūsu draudzes atļaujas attiecībā uz dievkalpojuma oficiālo kārtību, ir radījusi liturģisku anarhiju, kas ir pretrunā reformācijas garam un Lutera principiem.”
Taču ar līdzīgu dedzīgumu un pārliecību Grēbners turpina:
“Ja mēs esam pareizi uztvēruši mūsu ticības apliecības grāmatu nolūku, mēs saprotam, ka luteriskais princips nodrošina liturģisku brīvību visos jautājumos, kas neparedz novirzīšanos no pestījošās mācības. Uzskatot visas dievkalpojuma formas – ieskaitot arhitektūru, mākslu, tērpus un liturģiskos rituālus – par vienlīdzīgām, šis princips nosoda tos, kas vēlas mums uzspiest noteiktas formas, kā arī tos, kuri izvirza ortodoksijas vai sadraudzības jautājumu tad, kad draudze pieņem izmaiņas liturģiski strukturēta dievkalpojuma kārtībā, lai kādas arī būtu šīs izmaiņas (ja vien tās neveicina kļūdas).”
Grēbners dedzīgi atbalsta kristīgās pārliecināšanas un pierunāšanas izmantošanu, lai palīdzētu citiem saskatīt, kādēļ ir nepieciešams saglabāt pēc iespējas lielāku vienotību liturģiskajās formās. Taču viņš uzsver, ka pastāv divas lietas, ko kristietis nedrīkst darīt, neskatoties uz to, cik dedzīgi viņš aizstāvētu konkrētas dievkalpojuma formas noderīgumu un pareizumu:
“(1) Viņam nav nekādu tiesību veidot baznīcā grupējumus vai nometnes, balstoties uz šādu pamatojumu, un (2) viņš nedrīkst uzskatīt tos, kuri viņam nepiekrīt, par zemākas kārtas kristiešiem, kas ir neuzticīgi un bīstami Baznīcai.”
Grēbners norāda:
“Cik daudz bēdu mūsu draudzes būtu piedzīvojušas, ja kristīgās brīvības princips būtu vienmēr saglabāts šādos gadījumos, kad rodas atšķirīgi uzskati par kādu ārēju Baznīcas kalpošanas iezīmi!”
Luters reiz rakstīja:
“Nav nekāda nieka lieta aizliegt, kur Dievs nav aizliedzis, iznīcināt to kristīgo brīvību, par kuru Kristus ir samaksājis ar savām asinīm; noslogot sirdsapziņu ar grēku, kur grēka nav.
Apliecināsim kristīgo brīvību un neļausim velnam noteikt likumu vai aizliegumu un pasludināt par grēcīgām lietas, ja Dievs to nav darījis.”
Luters piemetināja:
“Mīlestība ir ķēniņiene ceremoniju valstībā. Mīlestībai ir jāizlemj, kura dievkalpojuma forma būtu izmantojama. Taču mīlestība nedrīkst izlemt, kam mēs ticēsim, kurus ticības artikulus ievērosim.”