Tas, ka kalpošanas pamatojums ir meklējams Dieva vārdā, norāda uz otru pamatpatiesību: kalpošanas amats ir piešķirts Baznīcai. Augsburgas ticības apliecība norāda:
“Šī vara tiek izlietota tikai mācīšanai un Evaņģēlija pasludināšanai, un sakramentu pasniegšanai.”
Bīskapi tikai izmanto šo varu, tā viņiem nepieder.
5. artikuls skaidri apliecina:
“Lai mēs pie šīs ticības nāktu, ir iedibināts kalpošanas amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu pasniegšanai.”
Kalpošanas amats pats par sevi nav žēlastības līdzeklis.
1523. gadā, septiņus gadus pirms Augsburgas ticības apliecības, Mārtiņš Luters rakstīja kristiešiem Prāgā:
“Mūsu nostāja ir šāda: nepastāv nekāds cits Dieva vārds kā vien tas, kas ir dots visiem kristiešiem pasludināšanai. Nepastāv nekāda cita Kristība kā vien tā, kuru jebkurš kristietis var piešķirt. Nepastāv nekāda cita Svētā Vakarēdiena svinēšana kā vien tā, kuru katrs kristietis var ievērot un kuru ir iedibinājis Kristus. Nepastāv nekāds cits grēks kā vien tas, kuru jebkurš kristietis var iegūt un zaudēt. Nepastāv nekāds cits upuris kā vien katrs kristietis pats. Neviens cits kā vien kristieši var lūgt. Neviens cits kā vien kristieši drīkst spriest par mācību. Tas viss veido ķēnišķo priesteru amatu.”
Luteriskās ticības apliecinātāji uzskatīja, ka turpmāk minētie Jēzus vārdi attiecas ne tikai uz Pēteri, pat ne tikai uz apustuļiem: “Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesis” (Mt. 16:18-19). Viena no mūsu ticības apliecības grāmatām Traktāts par pāvesta varu un primātu nosaka, ka
“Baznīca stāv pāri mācītājiem.”
Un Baznīca ir visu kristīto kristiešu kopība.
Šeit mēs saskaramies ar izcilā reformatora no jauna atklāto dārgo biblisko mācību par visu ticīgo priesterību. Lai pierādītu, ka “tur, kur pastāv Baznīca, pastāv arī tiesības pārvaldīt Evaņģēliju”, Traktātā tiek citēts 1. Pēt. 2:9:
“”Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri.” [..] Šie vārdi attiecas uz patieso Baznīcu.”
Viens no vadošajiem 19. gadsimta ASV luterāņu teologiem (un pirmais Luteriskās baznīcas Misūri sinodes prezidents) Dr. K. F. V. Valters atkārtoti uzsver, ka
“mācītāji izmanto atslēgu varu, bet draudzei tā pieder.”
Cits luterāņu teologs Francis Pīpers izsaka līdzīgu domu:
“Tā kā kristieši ir Baznīca, liekas pašsaprotami, ka viņiem no iesākuma pieder garīgās dāvanas un tiesības, ko Kristus ir ieguvis un piešķīris savai Baznīcai. Sv. Pāvils atgādina visiem ticīgajiem: “Jo viss ir jūsu”, 1. Kor. 3:21-22, un Kristus pats piešķir Debesu valstības atslēgas visiem ticīgajiem, Mt. 16:13-19; 18:17-20; Jņ. 20:22-23, un pavēl visiem ticīgajiem sludināt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus, Mt. 28:19-20; 1. Kor. 11:23-25. Tādējādi mēs noliedzam visas mācības, kas piešķir šo garīgo varu vai kādu tās daļu atsevišķām personām vai iestādījumiem, kā pāvestam, vai bīskapiem, vai Baznīcā ieviestajai kārtībai. [..] Baznīcas amatpersonas izpilda savus amatus publiski tikai caur piešķirtām pilnvarām, kuras tiem piešķīruši šīs varas sākotnējie īpašnieki, un šāda pārvaldīšana paliek pēdējo uzraudzībā, Kol. 4:17. Protams, visiem kristiešiem pieder arī tiesības un pienākums vērtēt un izspriest ar mācību saistītus jautājumus, protams, nevis saskaņā ar saviem uzskatiem, bet gan saskaņā ar Dieva vārdu, 1. Jņ. 4:1; 1. Pēt. 4:11.”
Valters uzsver, ka
“svētais kalpošanas amats vai mācītāja amats atšķiras no visu ticīgo priesterības.”
Taču viņš arī atzīmē, ka
“tas norāda uz ievērojamu nezināšanu, ja mūsdienās daudzi, sastopoties ar jēdzienu “kalpošanas amats”, ar to vienmēr saprot mācītāja amatu. Veco dogmatiķu izvērtēšana parāda, ka tā ir ļoti maldīga izpratne.”