“Sakramentos Dievs dod un mēs saņemam.”
Tas izmaina pilnīgi visu!
Iespējams, ka kaut kas līdzīgs ienāca prātā daudziem 16. gadsimta Baznīcas vīriem un teologiem, domājot par to, ko mācības par attaisnošanu ticībā atjaunošana nozīmētu visai Baznīcas dzīvei.
Pirmkārt, Baznīcas vēstījums atkal pievērstu galveno uzmanību Kristus dāvanai un darbam, sniedzot ticīgajiem pārliecību par to, ka Dievs viņus pieņem. Bet tas bija tikai sākums.
Būtībā no jauna atklātā patiesība, ka Dievs mūs Kristus dēļ ticībā pasludina par “nevainīgiem” mūsu grēkos, izrādījās ne mazāk revolucionārs atklājums teoloģijā kā Kopernika uzskata par heliocentrisko sistēmu pieņemšana zinātnē. Uzskata, ka Visuma centrs ir zeme, nomaiņa ar heliocentrisku uzskatu lika astronomiem no jauna izvērtēt zemes attiecības ar sauli un planētām un līdz ar to arī saules sistēmas attiecības ar zvaigznēm. Teoloģijā mācība par ticību izraisīja jaunu attieksmi pret visiem kristīgās mācības artikuliem Evaņģēlija gaismā.
Piemēram, aplūkojot šajā gaismā mācību par Trīsvienību, tā netiek vērtēta kā abstrakts prātojums, bet gan kā trīs personas, kas ir viens Dievs un kas sevi pilnībā ziedo dzīvībai un pestīšanai. Kalpošanas amatu vairs nevarēja uzskatīt par amatu, kas uzupurējas vai spriež tiesu, bet gan par amatu, kas izdala Kristus darba dāvanas. Līdzīgi arī Baznīca ieguva jaunu nozīmi kā visu to cilvēku kopība, kurus kopā saista Kristus dāvanu saņemšana.
Mācība par ticību izmainīja arī sakramentu pārvaldīšanas veidu un to, kā cilvēki tos izmanto.
Pamatatziņu par pareizu sakramentu lietošanu pauž Augsburgas ticības apliecības 13. artikuls. Šis artikuls seko īsiem paskaidrojumiem, kas apraksta galvenās Kristības, Svētā Vakarēdiena un absolūcijas iezīmes. Tajā teikts:
“Par sakramentu lietošanu māca, ka sakramenti iestādīti ne tikai, lai būtu ticīgo pazīšanās zīmes starp cilvēkiem, bet jo vairāk ir likti, lai būtu zīmes un liecības Dieva gribai attiecībā mums, to ticības modināšanai un stiprināšanai, kuri tos saņem. Tātad sakramenti lietojami tā, ka tiem pievienotos ticība tajos, kas tic apsolījumiem, kuri caur sakramentiem tiek doti un rādīti.”
Pievērsīsim uzmanību šī apraksta divām daļām. Pirmkārt, katrs sakraments sava veidā ir zīme un pierādījums par Dieva gribu attiecībā uz mums. Dāvājot mums sakramentos sevi un visu, kas Viņam pieder, Dievs mums dara zināmu savu gribu attiecībā uz mums, lai celtu un stiprinātu mūsu ticību. Otrkārt, sakramenti tiek lietoti pareizi tad, kad tie tiek izmantoti saskaņā ar to nolūku – proti, kad mēs tos saņemam ticībā, lai stiprinātu savu paļaušanos uz Viņa gādību.
Aplūkosim, kā tas izskatās attiecībā uz dažādiem Dieva žēlastības līdzekļiem.