“”Baznīca” nozīmē daudz vairāk, nekā mēs iedomājamies.”
Kas jums nāk prātā, izdzirdot vārdu “baznīca”?
Iespējams, ka daži no mums aizdomājas par pagātni, kad pirms daudziem gadiem bija dzirdama tuvējās baznīcas zvanu skaļā zvanīšana. Vecāki mums varbūt stāstīja, ka tie aicina: “Nāc uz baznīcu.”
Daudzās ģimenēs māte modināja bērnus ar stingru atgādinājumu: “Šodien ir svētdiena; laiks celties uz baznīcu.” Ne vienmēr atbilde skanēja: “Cik jauki, ko lai es velku mugurā?”, bet drīzāk gan: “Vai mums tiešām jāiet? Es esmu noguris un gribu gulēt.” Iespējams, ka pat māte un tēvs cīnījās ar kārdinājumu pārmaiņas pēc darīt kaut ko citu – gars gan bija labprātīgs (savā ziņā), bet miesa tik vāja.
Neskatoties uz to, Baznīca bija reāla dzīves sastāvdaļa.
Tā pat sekoja mums armijā. Dievkalpojumi notika pat flotē. “Baznīcas zvans” atskanēja pa ku& iekšējo sakaru sistēmu: “Tagad kuģa priekšgala kubrikā notiks dievkalpojums, tiek ieslēgts lukturis, ievērojiet klusumu uz klāja.” Izņemot tos, kuru darbs bija neatliekams, pārējiem bija atļauts “iet uz baznīcu”.
Arī sauszemes karaspēks parasti netika aizmirsts. Pat priekšējās frontes līnijās bezbailīgi kapelāni noturēja speciālus dievkalpojumus pagaidu lūgšanu vietās, izmantojot sprediķus un lūgšanas, varbūt arī baznīcas dziesmas un, iespējams, pat Svēto Vakarēdienu, ja apstākļi to atļāva.
Pieminiet vārdu “baznīca”, Mārtiņš Luters norādīja jau savā laikā, “un vienkāršajam cilvēkam nāk prātā par “baznīcu” dēvētā akmens ēka” – līdzīgi kā daudzi no mums iedomājas tuvējās baznīcas zvanus, kas skandina aicinājumu doties uz dievkalpojumu.
Luters nenosoda šādas domas. Galu galā stipras akmens un ķieģeļu ēkas simbolizēja stingro pamatu, uz kura balstās cilvēku ticība Kristum. Taču viņš norāda, kā gadu gaitā vārds “baznīca” ir ticis nepareizi definēts un pat sagrozīts. Tādēļ mums jārokas ja mēs vēlamies noskaidrot, “kas, kur un kad ir Baznīca”.