Mēs nonākam pie kalpošanas amata īpašā aspekta, kuru apskata Augsburgas ticības apliecības 14. artikuls — pie mācības par “svēto kalpošanas amatu”.
Mēs nedrīkstam pieņemt, ka kaut kas no iepriekš minētā kaut kādā veidā mazina mācītāja amata svarīgumu un dievišķo iestādījumu. Mēs aplūkojām kalpošanas amatu plašākā nozīmē tikai tādēļ, lai tas, ko ticības apliecinātāji sludina par kalpošanas amatu šaurākā nozīmē, tiktu saprasts pareizā, bibliskā izpratnē.
Nekļūdīsimies. Luteriskās ticības apliecinātāji uzskata, ka mācītāja amats Svētie Raksti, runājot par šo amatu, lieto tādus vārdus kā bīskaps, vecākais, vadonis, mācītājs, priesteris, gans, skolotājs – ir dievišķi iedibināts. Tas pastāv “pēc dievišķām tiesībām”.
Tas nav draudzes radīts, lai uzturētu kārtību un efektivitāti, kaut gan tas kalpo arī šim nolūkam. Tas, ka kristīgai draudzei ir gans vai uzraugs, ir Dieva nodoms, nevis kāds cilvēku izgudrojums. Pāvils norāda vecajiem Efezā: “Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu” (Ap. d. 20:28; skat. Tit. 1:5).
Diviem jēdzieniem Augsburgas ticības apliecības 14. artikulā ir jāpievērš īpaša uzmanība. Pirmkārt, “publiski”. Tas nenozīmē visu priekšā, pretēji “privāti”, bet gan drīzāk attiecas uz atbildību un pakļautību. Šī izpratne par “publiski” tiek atspoguļota rezolūcijā, kuru Misūri sinode pieņēma 1992. gadā un kura no jauna apstiprina “biblisko nostāju Baznīcas un tās varas jautājumos, kā to māca luteriskās baznīcas ticības apliecības grāmatas, ka Dievs ir iedibinājis mācītāja kalpošanas amatu un ka tas, kas ieņem šo amatu, to izpilda Dieva vārdā un, atbildot Dieva priekšā un to priekšā, caur kuriem Dievs viņu ir aicinājis”.
Otrs jēdziens ir “likumīgi aicināts”. Tas, kas ieņem mācītāja amatu, nevar būt vienkāršs brīvprātīgais. Viņu ir aicinājis Dievs – nevis tieši kā apustuļus, bet caur draudzi un Baznīca viņu atzīst par šī amata ieņēmēju caur apustulisko ordinācijas ceremoniju. Viena no 10 tēzēm par mācītāja amatu, kuras sarakstījis Valters un kuras 1851. gadā apstiprināja Luteriskā baznīca-Misūri sinode, pasludina:
“Sludināšanas amatu piešķir Dievs caur draudzi kā visas Baznīcas varas vai atslēgu varas turētājam un pēc aicinājuma, kā to noteicis Dievs. Aicināto ordinācija ar roku uzlikšanu nav dievišķs iestādījums, bet apustuliska Baznīcas ceremonija un tikai publisks, svinīgs aicinājuma. apliecinājums.”
Arī 1995. gadā pieņemtā Luteriskās baznīcas-Misūri sinodes rezolūcija norāda:
“Visus tos, kas izpilda mācītāja amata funkcijas kā licencēti laji, draudzei, kurā kalpo, būtu jāaicina un jāordinē mācītāja amatā.”
Augsburgas ticības apliecības 14. artikulā izteiktā doma paredz, ka publisko mācītāja amatu nedrīkst izpildīt pašiecelti brīvprātīgie, bet gan cilvēks, kuram, pēc draudzes domām, piemīt šim amatam nepieciešamās Svētajos Rakstos noteiktās īpašības: “Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā; ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam; tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā; (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?) ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā. Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā” (1. Tim. 3:2-7).