Mans Kungs Kristus
Es esmu savedis kopā Kristu un pāvestu, tādēļ tālāk vairs ne par ko neraizējos. Kaut arī es nonāku lielos sarežģījumos un tieku visādi spaidīts, mani tas tomēr neuztrauc; ja arī es šai cīņā aiziešu bojā, Kristus to turpinās un pabeigs.
Es, doktors Luters, negribu pazīt nevienu citu Dievu kā tikai to, kas piesists krustā, Jēzu Kristu, Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu.
Tāda prasme piemīt tikai kristiešiem, proti, ka es novēršos no sava grēka un negribu par to neko zināt, bet raugos tikai uz Kristus taisnību, būdams pārliecināts, ka Kristus dievbijība, nopelns, nevainība un svētums ir mani tikpat droši, kā zinu to, ka šī miesa ir mana. Es dzīvoju, mirstu un aizeju, paļaudamies uz Viņu; jo Viņš par mums ir miris un atkal augšāmcēlies. Es neesmu dievbijīgs, bet Kristus ir dievbijīgs. Viņa vārdā es tieku kristīts, saņemu Svēto sakramentu, mācos katehismu. Viņš rūpējas par mums, tikai mums Viņam jāuzticas. Mani pārsteidz tas, ka pats nespēju paļauties uz šo mācību; par to es ienīstu pats sevi, lai gan visi mani mācekļi domā, ka zina to no “a” līdz “z”.
Manā sirdī valda – un tā tam arī jābūt – tikai šis viens vienīgais artikuls, proti, ticība manam mīļajam Kungam Kristum, kas ir iesākums, vidus un noslēgums visām manām garīgajām domām, visām pārdomām par Dievu, kādas vien man var būt dienā un naktī. Tomēr es jūtu, ka no šīs neaptveramās, bezgalīgās gudrības augstuma, dziļuma un plašuma tik tikko spēju satvert kādu niecīgu daļu, jo – no šīs brīnišķīgākās, bagātīgākās dārgumu krātuves esmu spējis paņemt un celt gaismā tikai dažas mazas kripatiņas.
Kungs, es esmu Tavs grēks, Tu esi mana taisnība, tādēļ es esmu priecīgs un bezbailīgi triumfēju. Jo mans grēks nepārsniedz Tavu taisnību, un Tava taisnība neļauj man būt, nedz palikt grēciniekam. Slavēts esi Tu, Kungs, uzticamais Dievs, mūžībā! Āmen.
Turpināt Galda runas lasīšanu